1940
3.janvārī, Jaunākās Ziņas, Nr.2
Apgāzušies vagoni ar dzīvniekiem
Šaursliežu vilcienam, kas gājis no Grobiņas uz Liepāju, nenoskaidrotu iemeslu dēļ no sliedēm izlēkuši un apgāzušies 6 pēdējie preču vagoni ar govīm un aitām. Apgāztie vagoni atkabināti no sastāva. Vilciens ar pasažieru vagoniem turpinājis ceļu uz Liepāju. No turienes uz nelaimes vietu izsūtīts palīdzības vilciens. Pēc 4 stundu darba vagoni uzcelti uz sliedēm, un ceļš atbrīvots. Vagoni bojāti, bet dzīvnieki nav cietuši. Katastrofas dēļ Liepājas— Grobiņas vilciens izbraucis no Liepājas ar vairāk kā 4 stundu nokavēšanos.
6.janvārī, Dzelzceļu Vēstnesis. Oficiālā daļa, Nr.1
Liepāja-Grobiņa, adrese 12.
Pasažieru pārvadāšanai starp Liepāju-Grobiņu, sākot ar š. g. 25. decembri, norīkoju apgrozībā svinamas dienās vilcienus Nr.Nr. 46 un 47 pēc šāda saraksta: vilc. Nr. 46 no Liepājas aiziet pīkst. 11.00, Krustojums 11.10—11.11, Ezerpils 11.19—11.20, Grobiņā pienāk 11.24. Vilc. Nr. 47 no Grobiņas aiziet 11.41, Ezerpils 11.45 —11.46, Krustojums 11.54 —11.55, Liepājā pienāk 12.05. Sakarā ar vilcienu Nr.Nr. 46 un 47 norīkošanu svinamās dienās vilcienus Nr.Nr. 50 un 51, sākot ar 25. XII, norīkoju apgrozībā tikai darbdienās pēc pastāvošā saraksta.
Vilcienu svars 40 tonnas. Maksimālais ātrums 40 km stundā. Lok. ser. Rp. Priekšrocība piektā. Bagāžu nepārvadā.
Izlabot sarakstus.
Nr. EZ/798. — 1939. g. 21. decembrī.
Dzelzceļu galvenais direktors K. Bļodnieks.
11.janvārī, Kurzemes Vārds, Nr.7
Grobiņas pilsētas valdes lēmumi
Grobiņas pilsētas valde nolēma iestāties par biedri Latvijas pilsētu savstarpējā ugunsapdrošdnāšanas biedrībā. Visas pilsētas pašvaldības ēkas pilsētas valde turpmāk apdrošinās šinī biedrībā. — Nolēma ziedot 15. Liepājas aizsargu pulka jūras diviziona saimnieciskām un kulturālām vajadzībām 10 latu.
Pilsētas valde piekrita, ka Anna Veite pārceļ savu manufaktūras, galantērijas un sīku preču veikalu no Lielās ielas 52 uz Lielo ielu 46. Atļāva Haimam Kiršteinam atvērt Lielā ielā 70 pie pastāvošās mechaniskās darbnīcas arī velosipēdu daļu un elektrisko piederumu veikalu.
Pilsētas valde nolēma uzaicināt līdzšinējos ģimeņu dārziņu nomniekus līdz 26. janvārim pieteikties pilsētas valdē, kā arī nomaksāt nomas naudu. Pēc šī termiņa dārziņus iznomās citiem. — Pilnvaroja pilsētas valdes locekli J. Grimstu parakstīt pie notāra Grobiņas pilsētas pašvaldības vārdā līgumu par pilsētas zemes gabala virsīpašuma tiesību nodošanu tā lietotājiem Peresam Hiršhornam un Strolim Bubim.
Pilsētas valde piekrita, ka Anna Veite pārceļ savu manufaktūras, galantērijas un sīku preču veikalu no Lielās ielas 52 uz Lielo ielu 46. Atļāva Haimam Kiršteinam atvērt Lielā ielā 70 pie pastāvošās mechaniskās darbnīcas arī velosipēdu daļu un elektrisko piederumu veikalu.
Pilsētas valde nolēma uzaicināt līdzšinējos ģimeņu dārziņu nomniekus līdz 26. janvārim pieteikties pilsētas valdē, kā arī nomaksāt nomas naudu. Pēc šī termiņa dārziņus iznomās citiem. — Pilnvaroja pilsētas valdes locekli J. Grimstu parakstīt pie notāra Grobiņas pilsētas pašvaldības vārdā līgumu par pilsētas zemes gabala virsīpašuma tiesību nodošanu tā lietotājiem Peresam Hiršhornam un Strolim Bubim.
STINGRĀK RAUDZĪSIES, LAI PILSOŅI PILDĪTU SAVUS PIENĀKUMUS PRET PAGASTA PAŠVALDĪBU.
Grobiņas pag. valde konstatējusi, ka uz šī gada 1. janvāri pagasta nodokļi iekasēti par 5Vs proc. mazāk kā pagājušā gadā šinī laikā. Pagasta valde nolēmusi turpmāk stingrāk raudzīties, lai iedzīvotāji nodokļus nomaksātu laikā. Starp neapzinīgiem nodokļu maksātājiem ir ari divi pagasta padomes locekļi. Viens no tiem nav nokārtojis vēl pagājušā gada parādu.
Grobiņas pag. valde konstatējusi, ka uz šī gada 1. janvāri pagasta nodokļi iekasēti par 5Vs proc. mazāk kā pagājušā gadā šinī laikā. Pagasta valde nolēmusi turpmāk stingrāk raudzīties, lai iedzīvotāji nodokļus nomaksātu laikā. Starp neapzinīgiem nodokļu maksātājiem ir ari divi pagasta padomes locekļi. Viens no tiem nav nokārtojis vēl pagājušā gada parādu.
14.janvārī, Kurzemes Vārds, Nr.10
Grobiņas Melnā kroga kalējs caur krāsni izbēdzis no aresttelpām
Policija kādas zādzības lietā apcietinājusi Grobiņas Melnā kroga kalēju Antonu Bukovski. Kalēju ieslodzījuši Grobiņas pilsētas aresttelpu stiprākā kamerā. Kad policija pēc apm. pusotra stundām gājusi arestēto pārbaudīt, tas jau bijis izlauzis krāsni un aizbēdzis. Vēlāk Bukovskis saķerts. Viņš paskaidrojis, ka aresttelpās tam salis, kamdēļ izārdījis krāsni. Liepājas apgabaltiesa Antonu Bukovski par šādu uzvešanos sodi ja ar 4 mēn. ciet.
20.janvārī, Kurzemes Vārds, Nr.15
Grobiņas aizsardžu palīdzības darbs
Lai sniegtu palīdzīgu roku mazturīgo vecāku bērniem, kas apmeklē Grobiņas 6 kl. pamatskolu, aizsardžu saime savas pr-ces Puža kdzes vadībā vāca ziedojumus starp aizsargiem, viņu labvēļiem, kā arī ziedoja personīgi līdzekļus. Sakarā ar trūcīgo skolēnu apdāvināšanu, otrdien skolā notika akts, klāt esot aizsardžu pārstāvēm un skolas audzinātājiem. Aktā uzrunāja ticības mācību skolotājs — draudzes mācītājs Kr. Valters, runājot par cilvēka sirds siltumu. Siltu veļu, apģērbu gabalus un apavus saņēma 22 skolēni. Ievērojot pašreizējā aukstā laika apstākļus, trūcīgo skolēnu apdāvināšana ir svētīgs darbs.
Tanī pašā dienā aizsardzes ieradās pilsētas un pagasta nespējnieku patversmēs, kur dzīvē pagurušiem pilsoņiem izsniedza naudas balvas.
Tanī pašā dienā aizsardzes ieradās pilsētas un pagasta nespējnieku patversmēs, kur dzīvē pagurušiem pilsoņiem izsniedza naudas balvas.
28.janvārī, Svētdienas Rīts, Nr.5
Valsts Prezidents ziedojis Grobiņas baznīcas pārbūvei un izdaiļošanai 1000 ls. Draudze māc. K. Valtera vadība savukārt savākusi 2600 ls, bet Gaviezes pagasta valde ziedojusi 150 Is. Tagadēja Grobiņas baznīca celta 1664. g. hercoga Jēkaba laika. 1822. un 1892. g. baznīca pārbūvēta un tajā ir 470 sēdvietu. Grobiņas draudze skaitās 6000 locekļu.
6.februārī, Kurzemes Vārds, Nr.29
Grobiņas tvaika dzirnavas "Vārpa" pieņem visādas
šķiras malšanu. Strādā pilnā gaitā. Augstcienībā, Z.Ekšteins.
10.februārī, Kurzemes Vārds, Nr.33
Vakarēšana Grobiņā
Grobiņas lauksaimniecības biedrības mājturības sekcija sarīkoja biedrības telpās Grobiņā vakarēšanu. Neraugoties uz lielo salu, bija pulcējušies pašvaldības darbinieki, lauksaimnieki un lauksaimnieces. Vakarēšanu atklāja sekcijas vadītāja O. Burģis. To ievadot agr. K. Ančupans atzīmēja, ka vakarēšanas tradīcijas pārņemtas no mūsu senčiem, un būtu nepārtraukti turpināmas. Mājturības lekt. M. F i r s t e pakavējās pie tagadējiem apstākļiem,aizrādotpar taupību saimniecībās, un nerūpēties par ārpolitiku, jo tas nav namamātēm piemērots. Būvtechniķis B r u z i t i s vakarētājus iepazīstināja ar laukstrādnieku dzīvokļu izbūvi un pabalstu saņemšanu.
Priekšlasījumu noklausījās 150 vakarētāju. Vakaru kuplināja jaundibināts biedrības dubultkvartets, D a n b e r g a vadībā. Zolo dziesmas izpildīja A. Elviņš. Pēc tam Kramēns ievirzīja plašākas debates. Turpmāk ekskursijas jāapskata pašu saimniecības un kaimiņu pagastā. Būtu vēlams pagastos ierīkot vairākas parauga saimniecības agronomu uzraudzībā. Viena parauga saimniecība Grobiņas pagastā ir. Vēlams būtu, lai lauksaimniecības biedrību rīkotās vakarēšanās piedalītos ari citas organizācijas, sevišķi aizsargi un aizsardzes. Pēc programas beigšanas biedrības priekšnieks K r ū č i s pateicās apmeklētājiem par vakara kuplināšanu un apsolīja šādus vakarus sarīkot uzticības vīru rajonos.
Priekšlasījumu noklausījās 150 vakarētāju. Vakaru kuplināja jaundibināts biedrības dubultkvartets, D a n b e r g a vadībā. Zolo dziesmas izpildīja A. Elviņš. Pēc tam Kramēns ievirzīja plašākas debates. Turpmāk ekskursijas jāapskata pašu saimniecības un kaimiņu pagastā. Būtu vēlams pagastos ierīkot vairākas parauga saimniecības agronomu uzraudzībā. Viena parauga saimniecība Grobiņas pagastā ir. Vēlams būtu, lai lauksaimniecības biedrību rīkotās vakarēšanās piedalītos ari citas organizācijas, sevišķi aizsargi un aizsardzes. Pēc programas beigšanas biedrības priekšnieks K r ū č i s pateicās apmeklētājiem par vakara kuplināšanu un apsolīja šādus vakarus sarīkot uzticības vīru rajonos.
24.februārī, Kurzemes Vārds, Nr.44
Lauksaimnieka nāve zem miltu maisa
Grobiņas pagasta Riekstiņu māju saimnieks 67 g. v. Jēkabs Puzis ap pl. 8 vakarā braucis savā vienjūga pajūgā mājā no Grobiņas dzirnavām, kur bijis samalis divus maisus miltu. Bijis stiprs sniegputenis. Zirgs no cieti piebrauktā ceļa pavirzījies sāņus un ragavas apkritušas. Lauksaimnieks uz galvas iekritis pieputinātā ceļa grāvī, bet tam virsū uzkritis apm. 100 kg. smagais miltu maiss. Nelaimīgais sniegā noslēpis.28.februārī, Kurzemes Vārds, Nr.47
Grobiņas aizsargu vakarēšana
Grobiņas aizsargu nodaļa, sava centīgā priekšnieka Fr. Kalniņa vadībā sarīkoja 24. februāri Pūrānu saimniecībā vakarēšanu. Vakarēšanā bija pulcējušies kuplā skaitā nodaļas aizsargu saime, Grobiņas pilsētas, pagasta pašvaldības, saimniecisko organizāciju darbinieki un apkārtējie lauksaimnieki.
Vakarēšanu atklāja un vadīja nodaļas pr-ks Fr. Kalniņš. LLK Liepājas rajona lopkop. instr. A. Linga runāja par Grobiņas pagasta lopkopības stāvokli un līdzšinējiem sasniegumiem, norādot, ka Grobiņas pagasta lopkop. pārraudzības biedrībā apvienoto saimniecību ganāmpulku caurmēra ražība pag. gadā Liepājas rajonā ieņem 3. vietu. Biedrība apvienotas 67 saimniecības ar 661,7 gada govīm, kuras caurm. ražoj. 3329 kg. piena ar tauku proc. 3,78=144 kg. sviesta. Vairākās s-bās caurm. raža no govs pārsniedz 200 kg. sviesta gadā.
Augstāko ražību pag. gadā uzrāda J. Kronlņa «Jaunzemju» ganāmpulks, kas ar 9 gada govīm caurmērā ražojis 4899 kg, piena ar tauku proc. 4,17 mm 235 kg. sviesta, ierindodamies Liepājas rajona augstražīgo ganāmpulku saraksta otrā vietā. Augstāko ražību pag. g. Liepājas rajonā uzrāda J. Bruževics “Mežabērtuļu” govs Vabule ražojot 8234 kg. piena ar tauku proc. 3,78 =B 338 kg, sviesta.
Līdzās šim saimniecībām, pagastā atrodas vēl daudz saimniecību, kurās lopkopībai nav piegriezta vajadzīgā vērība un kurās tā nes zaudējumus īpašniekiem. Tālāk runātājs apskatīja patreizējo sviesta un tirgus stāvokli, kas ir labi nokārtoti un norādīja, ka nedrīkstam sašaurināt šo produkta ražošanu eksportam.
Agr. K. Sunaitis runāja par vakarēšanas nozīmi, kā un kādos apstākļaos vakarējuši mūsu senči un kā vakarēšana ietekmējusi mūsu tautas dzīvi. Tālāk runātājs pakavējās pie lauksaimnieku patreizējiem uzdevumiem un deva kārtīgus norādījumus saimniecību pārkārtošanai ieneslbas pacelšanā. Pārrunās vakarēšanas dalībnieki kavējās pie tautas Vadoņa pēdējā laikā dotiem norādījumiem un apņēmās tos ievērot un pildīt.
Centīgie Purānu saimnieki vakarēšanas dalībniekus pacienāja ar paša ražojumu tautiski gatavotām vakariņām.
Augstāko ražību pag. gadā uzrāda J. Kronlņa «Jaunzemju» ganāmpulks, kas ar 9 gada govīm caurmērā ražojis 4899 kg, piena ar tauku proc. 4,17 mm 235 kg. sviesta, ierindodamies Liepājas rajona augstražīgo ganāmpulku saraksta otrā vietā. Augstāko ražību pag. g. Liepājas rajonā uzrāda J. Bruževics “Mežabērtuļu” govs Vabule ražojot 8234 kg. piena ar tauku proc. 3,78 =B 338 kg, sviesta.
Līdzās šim saimniecībām, pagastā atrodas vēl daudz saimniecību, kurās lopkopībai nav piegriezta vajadzīgā vērība un kurās tā nes zaudējumus īpašniekiem. Tālāk runātājs apskatīja patreizējo sviesta un tirgus stāvokli, kas ir labi nokārtoti un norādīja, ka nedrīkstam sašaurināt šo produkta ražošanu eksportam.
Agr. K. Sunaitis runāja par vakarēšanas nozīmi, kā un kādos apstākļaos vakarējuši mūsu senči un kā vakarēšana ietekmējusi mūsu tautas dzīvi. Tālāk runātājs pakavējās pie lauksaimnieku patreizējiem uzdevumiem un deva kārtīgus norādījumus saimniecību pārkārtošanai ieneslbas pacelšanā. Pārrunās vakarēšanas dalībnieki kavējās pie tautas Vadoņa pēdējā laikā dotiem norādījumiem un apņēmās tos ievērot un pildīt.
Centīgie Purānu saimnieki vakarēšanas dalībniekus pacienāja ar paša ražojumu tautiski gatavotām vakariņām.
20.martā, Kurzemes Vārds, Nr.65
Grobiņas pilsētas jaunais budžets līdzsvarots uz 33.910 ls. Kārtējie izdevumi paredzēti 24.032 ls, ārkārtējie — 9878 ls. Kapitāla remontiem ārkārtējos izdevumos paredzēti 4000 ls, 2300 ls — ceļu, parku un tiltu labošanai, 1000 ls — jaunbūvēm.
1.aprīlī, Pašvaldības Balss, Nr.4
Grobiņas pilsētas pašvaldības 1940. g. budžets.
Pilsētas 1940. gada budžets pieņemts un apstiprināts Ls 33.910,— apmērā ienākumos un izdevumos. Tas par Ls 10.055,— lielāks nekā iepriekšējā 1939. gada budžets. Šī palielināšanās izskaidrojama ar to, ka tekošā gada budžetā ir uzņemts 1939. gadā saņemtais un izlietotais Latvijas Kredītbankas pabalsts Ls 7000,—, pilsētas lopkautuves un nespējnieku patversmes remontiem, kioska būvei un ielu remontiem. Tad vēl budžetā paredzētas arī īres maksas no pilsētas pašvaldībai piederošām ēkām, kuras aizņemtas pašvaldības un tai pakļauto iestāžu un uzņēmumu vajadzībām. Šīs sumas pagājušā gada budžetā nemaz nebija ievestas. Bez tam arī paredzēti ienākumi no pilsētas meža, veco parādu dzēšanai. Ja atskaita šos ienākumus un izdevumus, tad iznāk, ka tekošā gada budžets ir nedaudz samazinājies, salīdzinot ar iepriekšējā gada budžetu.
lenākumi no valsts nodokļu piemāksām paredzēti 5900,—i, pret Ls 7410,— iepriekšējā gadā. Še sumas ir samazinātas, jo nav paredzams tik daudz saņemt.
Pilsētu nodokļi paredzēti kopā Ls 8880,—. Lepriekšējā gadā bija paredzēti Ls 7960,—. Te palielinājumi radušies, sakarā ar dzīvokļu nodokļa izlīdzināšanu, t. i. tiem, kuriem lielāki dzīvokļi, tagad nodoklis arī būs lielāks. Turpretim, mazākiem dzīvokļiem, ar lētākām īrēm, tas netiek palielināts. Dzīvokļa nodokli paredzēts ņemt no 10% līdz 15% no gada īres maksas. No jauna paredzēts ņemt nodokli arī no siltumnīcām un dārzniecībām — 5 % apmērā no šo uzņēmumu gada ienākumiem, kas agrāk netika ņemts, un nodokli no vasarniekiem, kas iebrauc pilsētā no 1. maija līdz 1. septembrim Ls 2i,— no katras personas un Ls 1,— no katra ģimenes locekļa. Pilsētas Iļģu mežā ir lielāks skaits vasarnīcu, kur katru gadu izbrauc vasarnieki. Līdz šim no vasarniekiem nodoklis netika ņemts. Pārējie nodokļi paliek līdzšinējos apmēros. Pilsētas nodokļi nav lieli, jo no likumā paredzētām nodokļu normām tie izmantoti tikai 60—70 % apmērā.
lenākumi no nodevām ir samazināti no Ls 2630, — pagājušā gadā uz Ls 1140, — tekošā gadā. Samazinājumi skar pilsētas lopkautuvi, gaļas izmeklēšanu un tirgu. Šo ienākumu pavairošanās vai samazināšanās ir atkarīga no tuvās Liepājas tirgus pieprasījumiem. Pilsēta lopkautuvi izmanto saimnieciskā kārtā.
lenākumi no nodevām ir samazināti no Ls 2630, — pagājušā gadā uz Ls 1140, — tekošā gadā. Samazinājumi skar pilsētas lopkautuvi, gaļas izmeklēšanu un tirgu. Šo ienākumu pavairošanās vai samazināšanās ir atkarīga no tuvās Liepājas tirgus pieprasījumiem. Pilsēta lopkautuvi izmanto saimnieciskā kārtā.
Nekustami īpašumi pilsētai dod Ls 8250, —. Lielāko daļu no šiem ienākumiem Ls 4790, — dod pilsētas mežs. Pārējie ienākumi nāk no ēkām, lauksaimnieciski izmantojamām zemēm, pļavām, ģimenes dārziņiem, kioskiem un reklāmu stabiem.
Uzņēmumi pilsētai ir tikai divi un dod gadā Ls 1500,—, t. i. par Liepājas pilsētai iznomāto elektrības koncesiju Ls 500, — un ūdens dzirnavām Ls 1000.—. Dzirnavas ir iznomātas 1921. gadā un salīdzinot ar tagadējiem apstākļiem — noma ir ļoti zema. Līgums izbeidzas 1946. gadā, kad arī no dzirnavām paredzami lielāki ienākumi.
No sabiedriskās apgādes (atmaksājumi) paredzēti Ls 500,—. Pabalstiem Ls 7000,—. No kapitāliem Ls 50 — un neparedzētiem ienākumiem Ls 500, —, Ārkārtējie ieņēmumi nav paredzēti.
Administrativiem izdevumiem paredzēti Ls 7415, —, pret Ls 708 — pagājušā gadā. Te nāk klāt īres maksa par pilsētas pārvaldes telpām Ls 480, — gadā, kas 1939. gada budžetā nebija paredzēti. Tā tad še izdevumi pēc būtības nedaudz samazināti.
Administrativiem izdevumiem paredzēti Ls 7415, —, pret Ls 708 — pagājušā gadā. Te nāk klāt īres maksa par pilsētas pārvaldes telpām Ls 480, — gadā, kas 1939. gada budžetā nebija paredzēti. Tā tad še izdevumi pēc būtības nedaudz samazināti.
Līdzdalībai valsts iestāžu uzturēšanai paredzēti Ls 963, —. lepriekšējā gadā Ls 955, —.
Izglītības veicināšanai paredzēti Ls 4250, —, pret Ls 3500. — pagājušā gadā. Pamatskolas uzturēšanai ir nodibināta kopā ar Grobiņas pagasta pašvaldību apvienības pārvalde, kuras uzturēšanā arī skola atrodas un pilsēta izdara pārvaldei skolas uzturēšanas iemaksas, proporcionāli skolēnu skaitam. Skolas īpašumi pieder 1 / 3 pilsētai un 2 / 3 pagastam.
Izglītības veicināšanai paredzēti Ls 4250, —, pret Ls 3500. — pagājušā gadā. Pamatskolas uzturēšanai ir nodibināta kopā ar Grobiņas pagasta pašvaldību apvienības pārvalde, kuras uzturēšanā arī skola atrodas un pilsēta izdara pārvaldei skolas uzturēšanas iemaksas, proporcionāli skolēnu skaitam. Skolas īpašumi pieder 1 / 3 pilsētai un 2 / 3 pagastam.
Sabiedriskai palīdzībai paredzēti Ls 3520,—. Pilsētas uzturēšanā atrodas divas nespējnieku patversmes, kurās mitinās 26 nespējnieki. Bez tam pilsēta izsniedz pabalstus 17 ārpus patversmes atrodošiem nespējniekiem no Ls 2, — līdz Ls 15, — mēnesī. Ārstēšanai paredzēti Ls 400, — un palīdzībai trūcīgām dzemdētājām Ls 50, —.
Labierīcību uzturēšanai paredzēti Ls 1896, —, pret Ls 1355, — pagājušā gadā. Izdevumi palielināti ielu un ceļu labošanai un ugunsdzēsēju pabalstīšanai.
Parādu un procentu nomaksai paredzēti Ls 5080, —. Tekošā gadā paredzēts samaksāt visu veco parādu Liepājas pilsētas slimnīcai. Ar to pilsēta būs nomaksājusi visus savus vecos parādus, izņemot ilgtermiņa Hipotēku bankas aizņēmumu Ls 12.000, — skolas būvei un Ls 6000, — Lauku pašvaldību fondam par skolas un policijas uzturēšanu agrākos gados, kuru pilsēta ir paredzējusi nomāksāt vairākos gados. Šo parādu dzēšana turpmākos pilsētas budžetos grūtības vairs neradīs.
Ārkārtējiem izdevumiem — kapitālu ieguldi jumiem paredzēti Ls 9878, —. (Pagājušā gadā tikai Ls 3140, —.) Te paredzēti izdevumi kioska būvei, lopkautuves un nespējnieku patversmes remontiem, pamatskolas ēkas jumta atjaunošanai un ielu bruģēšanai. lepriekšējo gadu budžetu deficīta segšanai paredzēti Ls 1778, —. Ar to arī viss iepriekšējo gadu deficits būs dzēsts.
Pilsētas 1940. gada budžetā ir paredzētas un uzņemtas sumas visu pilsētu pašvaldības saimniecībā esošo nepieciešamību un vajadzību apmierināšanai. Sastādot budžetu ir ievērota vislielākā taupība un lietderība. lenākumi ir paredzēti tādos apmēros, ka tie arī patiešām pilnos apmēros ienāks. Tamdēļ, saimniekojot budžeta robežās, jau tagad var pateikt, ka ir paredzams, ka budžets dos atlikumu, tāpat, kā tas ir bijis divus pēdējos gadus, kad budžets ir devis diezgan prāvus atlikumus.
2.aprīlī, Jaunākās Ziņas, Nr.73
Grobiņas pilsētas pašvaldība saņēmusi Latvijas kredītbankas pabalstu savu labierīcību izveidošanai 2300 ls pašvaldība paredzējusi izdot ielu bruģēšanai, 3000 ls lopkautuves kapitālremontam.
22.aprīlī, Jaunākās Ziņas, Nr.90
Grobiņas traktieros ūdeni apmainijis pret degvīnu
Grobiņas traktierī kāds vietējais iedzīvotājs nopircis pudeli degvīna. Pudele draugu pulkā attaisīta, un visi iedzēruši pirmo malku. Draugi pārsteigti konstatējuši, ka pudelē degvīna vietā ir skaidrs ūdens. Pudeli nesuši atpakaļ, bet traktiera īpašnieks domājis, ka pircēji jokojas. Visi strīdējušies, tomēr pie skaidrības nav tikuši. Drīz pēc tam kādā citā Grobiņas traktierī norisinājies līdzīgs notikums. Viesmīlis attaisījis degvīna pudeli un piepildījis viesiem glāzītes. Viesi tās omulīgi cēluši pie lūpām un iedzēruši. Atkal atklājies, ka pudele pildīta ar ūdeni. Ziņots policijai. Drīz noskaidrots, ka Grobiņas iedzīvotājs Indriķis Šamets kopīgi ar dažiem draugiem pildījis degvīna pudeles ar ūdeni, aizlakojis un tad devies uz traktieriem. Šamets traktierī lūdzis pudeli degvīna. Maksājot par pirkumu, viņam vienmēr pietrūcis naudas. Šamets solījies iztrūkstošo sumu atnest vēlāk, bet traktiernieks liedzies, jo degvīnu parasti izsniedz tikai pret skaidru samaksu. Sarunas laikā jauneklis izvilcis no azotes paša pildito pudeli un to veikli apmainijis, paņemot līdzi traktiernieka pasniegto degvīna pudeli. Policija cer atrast arī pārējos vainīgos.
1.maijā, Kurzemes Vārds, Nr.99
Militārs pastaigas gājiens uz Liepāju
KĀ PIRMS 25 GADIEM PASAULES KARA IEŅĒMA LIEPĀJU.
1915. gada sākumā Austrijas monarķijas galva, vecais ķeizars Francis Jozefs arvien smagāk sajuta to slogu, ko uz Viļuma uzkūdīšanu bija uzņēmies, uzsākdams karu ar Krieviju. Jā, viņš jau sen bija atzinis, ka šis karš gan vairs nepavisam nav elegants. Viņš pat vairs nevarēja tik stulbu karu saprast, jo tas viņu pilnīgi nomāca ar savu smagumu, pāraugdams pāri visam tam, ko cilvēku saprāts varēja par karu iedomāties. Arī viņa spīdošais ģenerālštābs ar visām savām gudrām galvām vairs nespēja tikt galā ar sarežģīta kara mašinēriju. Austrijai jau šķīda vīles, kas iezīmēja šo mākslīgi sadiegto valsti, kurā katrai provincei, katrai tautībai bij pilnīgi savas intereses un kur nebija nevienas tādas intereses, kas šo valsti varētu vienot, ja atskaita to, ka tā turējās vēl kopā aiz tradīcijas un inerces.
Kaut arī krievi nebija nekādi spēka vīri, neskatoties uz saviem iedzīvotāju miljoniem un valsts platības bezgalību, tie Austrijai deva jūtami vien pa skaustu, atraudami tai jau ievērojamas teritorijas platības. Vēl kāds stiprāks krievu trieciens varēja jau Austriju nevien notriekt ceļos, bet varēja to pat pilnīgi sagraut.
Austrijas armijas virspavēlnieks vācu ģenerālštābu jau sen neatlaidīgi un izmisis bombardēja ar saucieniem pēc palīdzības. Tāpēc arī 1915. gada sākumā vācieši nolēma kautcik krievu spēkus no austriešiem novērst. Vācu rīcībā jau arī nebija nekādu lielāku rezervju, iko varētu krieviem uzlaist.
Bet ja nebija šādu rezervju, tad tomēr netrūka operatīvās izdomas un jaunu plānu. Krievi bija no vāciešiem iebaidīti, sajuta pret tiem lielu respektu. Tāpēc varēja cerēt, ka arī ar lielāku vietēja rakstura uzbrukumu, pat ar stiprāku demonstrāciju kādā frontes sektorā, varēs nevien saistīt krievu spēkus, bet pat varēs piespiest paķert nost dažu divīziju no tiem spēkiem, kas bija lemti operācijām pret Austriju. Un ja tomēr šādu uzbrukumu rīkoja, tad vācieši to darija ar ierasto sistemātiskumu, izvēloties jo rūpīgi izdevīgāko vietu un uzbrukuma virzienu. Viņi atcerējās arī, ka Baltijas jūrā viņu kara flote varēja justies diezgan droši un varēja ielikt militārās operācijās savu spēku. Krievu flote, kaut arī nebija zemē metama pēc sava ugunsspēka, bija bez īstās vadības un ar retiem izņēmumiem, no kaujas izvairījās, uzņemot atpakaļ kursu, tiklīdz gar apvārsni sāka celties vācu karakuģu dūmu stabi.
Tāpēc vācieši izvēlējās par savas militārās operācijas mērķi Liepāju, izdarot spiedienu arī Sauļu-Jelgavas virzienā, kur sakopoja 3 kājnieku un 3 jātnieku divīzijas, apvienojot tās atsevišķā armijas grupā ģenerāļa Lauenšteina vadībā. Šis ģenerālis, saņēmis attiecīgu pavēli no vācu austrumfrontes pavēlnieka ģenerāļa Hindenburga, jau pavēles saņemšanas dienā, 22. aprīlī, sāka tūliņ sagatavoties sava uzdevuma veikšanai. Savu rīkošanos Lauenšteins turēja lielā, slepenībā un krievi par to nejauta neko, savā ierastajā bezrūpībā apmierinādamies ar «krastu aizsardzību» , ja par tādu varēja saukt piekrastes novērošanu, ko izdarīja niecīgie ģenerāļa Bobrovska grupas spēki no Vācijas-Krievijas robežas līdz Ventspilij. Sī piekrastes «aizsardzība» bija pavisam šķidra un pastāvēja no atsevišķiem piketiem, kas atradās šur tur gar piekrasti. Un tā kā aiz tiem ari nebija nekādas rezerves, tad desanta gadījumā no krievu puses pretestība būtu ļoti vāja.
Ieplānotajā agrā rīta stundā, no 26. uz 27. aprili, 1915. gadā, sākas vācu uzbrukums Sauļu-Jelgavas virzienā. Pārsteigums bija izdevies, vācieši virzījās uz priekšu, bet iznīcināt krievu spēkus vāciešiem neizdevās, jo atkāpšanās mākslā krievi par tiem bija pārāki un izslīdēja no ielencēja loka. Šajā virzienā vāciešu gājiens bēdīgi apsīka pie Jelgavas, kur Ruļļu kalniņa apkārtnē, maija pirmājiās dienās, bavariešus sapēra divas latviešu rotas (zemessargi), kas zināmā mērā uzskatamas par latviešu strēlnieku priekštecēm. Šīm rotām jau bij sava krietna un sekmīga kaujas darbības pagātne cīņās ar vāciešiem — Korcijanu-Plungjanu rajonā un arī šoreiz tās bija segušas krievu atkāpšanos...
Lauenšteinam bija pavēle uzbrukumu pret Liepāju sākt ne vēlāk, kā 5. maijā. Šim uzbrukumam vispirms nozīmēja trīs vācu landšturmistu bataljonus, majora Ahlefelda vadībā. Tai vēlāk vēl piedalīja vienu artilērijas bateriju un vienu dragūnu eskadronu. Paredzēja ari flotes pabalstu no jūras puses. Turpmāk Liepājā flote varēja sev gūt izdevīgu atbalsta punktu operācijām pret tiem krievu flotes spēkiem, kas sargāja ieeju Somu jūras līcī un šķērsoja ceļu uz Kronštati. Liepājai bija arī svarīgas dzelzceļa gala stacijas nozīme un no tās krievi, ja tie būtu drošāki un labāki vadīti, varēja iebrukt sānos un pat aizmugurē tiem vācu spēkiem, kas lauzās Šauļu-Jelgavas virzienā. Flotes artilērijas, uguns varēja uzbrukumu Liepājai jo labi balstīt un lai tas izdotos, tad nevien ievēroja atkal vislielāko slepenību, bet piedalīja vēl kādas vienības klāt. Arī tad vācu spēki bija gluži niecīgi tādai operācijai. Bet panākot pārsteigumu un veikli pārgrupējoties, izdarot dažādus stratēģiskus manevrus un asus, straujus triecienus, Lauenšteins ticēja, ka panākumi būs. Ja arī krievi pretosies, beigās tomēr atkāpsies, jo cara pulkveži un ģenerāļi bija raduši ar to noslēgt katru savu militāro darbību. Tā, beigās uzbrukumam bija jau nozīmēti 8 bataljoni kājnieku, 10 eskadronu jātnieku, 5 vieglās un 3 smagās artilērijas baterijas, 1 pionieru rota, 7 kreiseri un 11 torpedneša-iznīcinātāji, admirāļa Hopmaņa vadībā.
2. un 3. maijā šie vācu spēki caur Klaipēdu devās uz Kretingu, kur bija paredzēta šīs operācijas izejvieta.
Priekšā stāvēja uzdevums, kas ar darbības plašumu šos nelielos spēkus draudēja izkaisīt tā, ka izdošanās atkarājās no pārsteiguma, no atsevišķo vienību uzņēmības un izveicības un no tā, kā krievi cīnīsies. Lauenšteins pats daudz nešaubījās ne par vienu no šiem trim prekšnoteikumiem .
1915. gada sākumā Austrijas monarķijas galva, vecais ķeizars Francis Jozefs arvien smagāk sajuta to slogu, ko uz Viļuma uzkūdīšanu bija uzņēmies, uzsākdams karu ar Krieviju. Jā, viņš jau sen bija atzinis, ka šis karš gan vairs nepavisam nav elegants. Viņš pat vairs nevarēja tik stulbu karu saprast, jo tas viņu pilnīgi nomāca ar savu smagumu, pāraugdams pāri visam tam, ko cilvēku saprāts varēja par karu iedomāties. Arī viņa spīdošais ģenerālštābs ar visām savām gudrām galvām vairs nespēja tikt galā ar sarežģīta kara mašinēriju. Austrijai jau šķīda vīles, kas iezīmēja šo mākslīgi sadiegto valsti, kurā katrai provincei, katrai tautībai bij pilnīgi savas intereses un kur nebija nevienas tādas intereses, kas šo valsti varētu vienot, ja atskaita to, ka tā turējās vēl kopā aiz tradīcijas un inerces.
Kaut arī krievi nebija nekādi spēka vīri, neskatoties uz saviem iedzīvotāju miljoniem un valsts platības bezgalību, tie Austrijai deva jūtami vien pa skaustu, atraudami tai jau ievērojamas teritorijas platības. Vēl kāds stiprāks krievu trieciens varēja jau Austriju nevien notriekt ceļos, bet varēja to pat pilnīgi sagraut.
Austrijas armijas virspavēlnieks vācu ģenerālštābu jau sen neatlaidīgi un izmisis bombardēja ar saucieniem pēc palīdzības. Tāpēc arī 1915. gada sākumā vācieši nolēma kautcik krievu spēkus no austriešiem novērst. Vācu rīcībā jau arī nebija nekādu lielāku rezervju, iko varētu krieviem uzlaist.
Bet ja nebija šādu rezervju, tad tomēr netrūka operatīvās izdomas un jaunu plānu. Krievi bija no vāciešiem iebaidīti, sajuta pret tiem lielu respektu. Tāpēc varēja cerēt, ka arī ar lielāku vietēja rakstura uzbrukumu, pat ar stiprāku demonstrāciju kādā frontes sektorā, varēs nevien saistīt krievu spēkus, bet pat varēs piespiest paķert nost dažu divīziju no tiem spēkiem, kas bija lemti operācijām pret Austriju. Un ja tomēr šādu uzbrukumu rīkoja, tad vācieši to darija ar ierasto sistemātiskumu, izvēloties jo rūpīgi izdevīgāko vietu un uzbrukuma virzienu. Viņi atcerējās arī, ka Baltijas jūrā viņu kara flote varēja justies diezgan droši un varēja ielikt militārās operācijās savu spēku. Krievu flote, kaut arī nebija zemē metama pēc sava ugunsspēka, bija bez īstās vadības un ar retiem izņēmumiem, no kaujas izvairījās, uzņemot atpakaļ kursu, tiklīdz gar apvārsni sāka celties vācu karakuģu dūmu stabi.
Tāpēc vācieši izvēlējās par savas militārās operācijas mērķi Liepāju, izdarot spiedienu arī Sauļu-Jelgavas virzienā, kur sakopoja 3 kājnieku un 3 jātnieku divīzijas, apvienojot tās atsevišķā armijas grupā ģenerāļa Lauenšteina vadībā. Šis ģenerālis, saņēmis attiecīgu pavēli no vācu austrumfrontes pavēlnieka ģenerāļa Hindenburga, jau pavēles saņemšanas dienā, 22. aprīlī, sāka tūliņ sagatavoties sava uzdevuma veikšanai. Savu rīkošanos Lauenšteins turēja lielā, slepenībā un krievi par to nejauta neko, savā ierastajā bezrūpībā apmierinādamies ar «krastu aizsardzību» , ja par tādu varēja saukt piekrastes novērošanu, ko izdarīja niecīgie ģenerāļa Bobrovska grupas spēki no Vācijas-Krievijas robežas līdz Ventspilij. Sī piekrastes «aizsardzība» bija pavisam šķidra un pastāvēja no atsevišķiem piketiem, kas atradās šur tur gar piekrasti. Un tā kā aiz tiem ari nebija nekādas rezerves, tad desanta gadījumā no krievu puses pretestība būtu ļoti vāja.
Ieplānotajā agrā rīta stundā, no 26. uz 27. aprili, 1915. gadā, sākas vācu uzbrukums Sauļu-Jelgavas virzienā. Pārsteigums bija izdevies, vācieši virzījās uz priekšu, bet iznīcināt krievu spēkus vāciešiem neizdevās, jo atkāpšanās mākslā krievi par tiem bija pārāki un izslīdēja no ielencēja loka. Šajā virzienā vāciešu gājiens bēdīgi apsīka pie Jelgavas, kur Ruļļu kalniņa apkārtnē, maija pirmājiās dienās, bavariešus sapēra divas latviešu rotas (zemessargi), kas zināmā mērā uzskatamas par latviešu strēlnieku priekštecēm. Šīm rotām jau bij sava krietna un sekmīga kaujas darbības pagātne cīņās ar vāciešiem — Korcijanu-Plungjanu rajonā un arī šoreiz tās bija segušas krievu atkāpšanos...
Lauenšteinam bija pavēle uzbrukumu pret Liepāju sākt ne vēlāk, kā 5. maijā. Šim uzbrukumam vispirms nozīmēja trīs vācu landšturmistu bataljonus, majora Ahlefelda vadībā. Tai vēlāk vēl piedalīja vienu artilērijas bateriju un vienu dragūnu eskadronu. Paredzēja ari flotes pabalstu no jūras puses. Turpmāk Liepājā flote varēja sev gūt izdevīgu atbalsta punktu operācijām pret tiem krievu flotes spēkiem, kas sargāja ieeju Somu jūras līcī un šķērsoja ceļu uz Kronštati. Liepājai bija arī svarīgas dzelzceļa gala stacijas nozīme un no tās krievi, ja tie būtu drošāki un labāki vadīti, varēja iebrukt sānos un pat aizmugurē tiem vācu spēkiem, kas lauzās Šauļu-Jelgavas virzienā. Flotes artilērijas, uguns varēja uzbrukumu Liepājai jo labi balstīt un lai tas izdotos, tad nevien ievēroja atkal vislielāko slepenību, bet piedalīja vēl kādas vienības klāt. Arī tad vācu spēki bija gluži niecīgi tādai operācijai. Bet panākot pārsteigumu un veikli pārgrupējoties, izdarot dažādus stratēģiskus manevrus un asus, straujus triecienus, Lauenšteins ticēja, ka panākumi būs. Ja arī krievi pretosies, beigās tomēr atkāpsies, jo cara pulkveži un ģenerāļi bija raduši ar to noslēgt katru savu militāro darbību. Tā, beigās uzbrukumam bija jau nozīmēti 8 bataljoni kājnieku, 10 eskadronu jātnieku, 5 vieglās un 3 smagās artilērijas baterijas, 1 pionieru rota, 7 kreiseri un 11 torpedneša-iznīcinātāji, admirāļa Hopmaņa vadībā.
2. un 3. maijā šie vācu spēki caur Klaipēdu devās uz Kretingu, kur bija paredzēta šīs operācijas izejvieta.
Priekšā stāvēja uzdevums, kas ar darbības plašumu šos nelielos spēkus draudēja izkaisīt tā, ka izdošanās atkarājās no pārsteiguma, no atsevišķo vienību uzņēmības un izveicības un no tā, kā krievi cīnīsies. Lauenšteins pats daudz nešaubījās ne par vienu no šiem trim prekšnoteikumiem .
Liepāja jau reiz bija pieredzējusi kara briesmas, kad 1914. g. 2. augustā jūrā parādījās vācu vieglais kreiseris «Augsburg» un sāka pilsētu apšaudīt. Sī apšaude jau gan pati lielu postu nenodarija. «Augsburgs» pats ari bija gatavs ikbridi pazust, ja pamanītu krievu floti, jo ko viens vieglais kreisera pret to varēja iesākt. Bet krievi apmātībā jau bija pasteigušies savu floti ievākt Somu jūras līcī, Kronštates lielgabalu aizsardzībā. Paniku gan «Augsburga» šāvieni sacēla Liepājā lielu. Liepājas kara ostas priekšnieks, krievu admirālis Kizels-Zagorjanskis nebija nekāds miegamice. Kaut ari apšaudīšana nevilkās visai ilgi, šis admirālis toties bija rāvies kā «akorda darbos», jo bija jau paguvis smalki visu nopostīt un iznīcināt — atbruņoja cietoksni, uzspridzināja Kara ostas noliktavas un tiltu pār kanāli. Aizdedzināja flotes naftas un petrolejas tvertnes, izpostīja elektrisko spēkstaciju, nolaida no sliedēm vagonus, lokomotīves, ostas vārtos nolaida dibenā kuģus, lai tie aizsprostotu kuģu ceļu. Kanālos sagāza ložmetējus un munīciju, karaspēka drēbes un pārtikas krājumus u. t. t. Visa Liepāja tinās dūmos un ar bažām raudzījās uz degošo degvielu tvertņu milzu liesmām. Jāteic — vesela vācu kara flotes eskadra nevarēja vairāk nopostīt un noārdīt, kā šis gudrais krievu admirālis ...
Sākoties vācu uzbrukumam 1915.gadā, jaunieceltais ostas priekšnieks Forsels (vācietis) tūliņ saspridzināja radio-raidstaciju, iznīcināja visas baterijas — kā zenita, tā tālšāvējas, tieši domātas uzbrukumu atvairīšanai no jūras. Forsels aizveda no Liepājas ari prāvo jūrasspēku garnizonu, aizbildinoties ģenerālim Bobrovskim, ka to tā pavēlējis krievu Baltijas flotes komandieris, admirālis Essens (vācietis). Tā Liepājā palika ap 3 bataljoni, 2 kazaku sotņas un trīs vecākas sistēmas lauku lielgababali. Bobrovska prasība pēc krievu karaflotes pabalsta un jūras spēku garnizona atgriešanās, palika neievērota. Šie niecīgie krievu spēki apsargāja jūras piekrasti vairāk ka 150 km garumā. Tiem pretīm bija vienviet koncentrēts divkārtīgs vācu kājnieku, seškārtīgs jātnieku un astoņkārtīgs artilērijas pārsvars, pie kam tālšāvējas. Par sauszemes spēku komandieri uzbrukumā Liepājai iecēla pulkvedi Sūlenburgu, kas savus spēkus sadalīja divi grupās, majora Ahlefelda un majora Lucka vadībā. Ahlefelds saņēma uzdevumu Liepājai uzbrukt no austrumiem, Lucks — no dienvidiem. Uzbrukums patiesībā iesākās jau 4.maijā, jo saņēmuša vēl kādus pastiprinājumus, vācieši jutās vēl drošāki. Tiem netrūka arī spiegu Liepājas žīdos, kas zināja stāstīt, kas Liepājā notiek. Bet dažbrīd gan Sūlenburga štābā šīs ziņas apšaubīja, jo būtu grūti ticēt, ka var tik stulbi rīkoties — iznīcināt savu artilēriju, aizvedot garnizona lielāko un labāko bruņoto daļu.
Tas prasītu daudz laika, izsekot Sūlenburga spēku abu kolonu gājienam. Sacīsim tik, ka pastāvēja nodoms krievus Liepājā ielenkt, nogriežot tiem atkāpšanās ceļu. Visur vāciešu nelielie spēki spieda atpakaļ savus pretiniekus, veikli manevrējot, sevtfķi izdarot apņemšanas gājienus, no kuriem krieviem bija visvairāk bailes. Jau zinot vien šādus draudus, kareivji iebļāvās, ka vācieši apiet un tad ātri bēga. Ja vien būtu pienācīgā vadība un pretestība, nevar zināt, kā šis «militārās pastaigas gājiens» uzLiepāju būtu beidzies. Tālumā bija dzirdami dobji sprādzieni, kas vēstij a, ka tiesām Liepājā spridzina pamatīgi. Tā kreisā spārna grupas 6. maijā jau sasniedza Bārtu un Nīcu. Jātnieki ieņēma arī Otaņķus un tuvojās jau Grobiņai, kur tos sagaidīja ar uguni. Arī vāciešu mēģinājums izspraukties starp Liepājas ezeru un jūru, visur vēl atdūrās uz krievu uguni. Atlika izdarīt manevru ar labo spārnu, dodot ar to spēcīgāku sitienu ienaidniekam sānos un no muguras. To ari darīja.
Sākoties vācu uzbrukumam 1915.gadā, jaunieceltais ostas priekšnieks Forsels (vācietis) tūliņ saspridzināja radio-raidstaciju, iznīcināja visas baterijas — kā zenita, tā tālšāvējas, tieši domātas uzbrukumu atvairīšanai no jūras. Forsels aizveda no Liepājas ari prāvo jūrasspēku garnizonu, aizbildinoties ģenerālim Bobrovskim, ka to tā pavēlējis krievu Baltijas flotes komandieris, admirālis Essens (vācietis). Tā Liepājā palika ap 3 bataljoni, 2 kazaku sotņas un trīs vecākas sistēmas lauku lielgababali. Bobrovska prasība pēc krievu karaflotes pabalsta un jūras spēku garnizona atgriešanās, palika neievērota. Šie niecīgie krievu spēki apsargāja jūras piekrasti vairāk ka 150 km garumā. Tiem pretīm bija vienviet koncentrēts divkārtīgs vācu kājnieku, seškārtīgs jātnieku un astoņkārtīgs artilērijas pārsvars, pie kam tālšāvējas. Par sauszemes spēku komandieri uzbrukumā Liepājai iecēla pulkvedi Sūlenburgu, kas savus spēkus sadalīja divi grupās, majora Ahlefelda un majora Lucka vadībā. Ahlefelds saņēma uzdevumu Liepājai uzbrukt no austrumiem, Lucks — no dienvidiem. Uzbrukums patiesībā iesākās jau 4.maijā, jo saņēmuša vēl kādus pastiprinājumus, vācieši jutās vēl drošāki. Tiem netrūka arī spiegu Liepājas žīdos, kas zināja stāstīt, kas Liepājā notiek. Bet dažbrīd gan Sūlenburga štābā šīs ziņas apšaubīja, jo būtu grūti ticēt, ka var tik stulbi rīkoties — iznīcināt savu artilēriju, aizvedot garnizona lielāko un labāko bruņoto daļu.
Tas prasītu daudz laika, izsekot Sūlenburga spēku abu kolonu gājienam. Sacīsim tik, ka pastāvēja nodoms krievus Liepājā ielenkt, nogriežot tiem atkāpšanās ceļu. Visur vāciešu nelielie spēki spieda atpakaļ savus pretiniekus, veikli manevrējot, sevtfķi izdarot apņemšanas gājienus, no kuriem krieviem bija visvairāk bailes. Jau zinot vien šādus draudus, kareivji iebļāvās, ka vācieši apiet un tad ātri bēga. Ja vien būtu pienācīgā vadība un pretestība, nevar zināt, kā šis «militārās pastaigas gājiens» uzLiepāju būtu beidzies. Tālumā bija dzirdami dobji sprādzieni, kas vēstij a, ka tiesām Liepājā spridzina pamatīgi. Tā kreisā spārna grupas 6. maijā jau sasniedza Bārtu un Nīcu. Jātnieki ieņēma arī Otaņķus un tuvojās jau Grobiņai, kur tos sagaidīja ar uguni. Arī vāciešu mēģinājums izspraukties starp Liepājas ezeru un jūru, visur vēl atdūrās uz krievu uguni. Atlika izdarīt manevru ar labo spārnu, dodot ar to spēcīgāku sitienu ienaidniekam sānos un no muguras. To ari darīja.
7. maijā pulkvedis Sūlenbergs deva pavēli uzbrukt Liepājai, atrodot, ka viņam padotie vācu spēki pilsētai jau tuvojušies pietiekami un ir ieņēmuši izejas pozīcijas tiešam uzbrukumam. Majoram Lūkam uzdeva iebrukt Liepājā pa spraugu starp Liepājas ezeru un jūru, no dienvidiem. Pastiprinātai majora Ahlefelda nodaļai uzdeva ielauzties pilsētā no austrumu puses. Flotei pavēlēja uzbrukumu pabalstīt ar artilērijas uguni no jūras un uzdeva iebraukt ostā un izcelt tur desantu. Pastiprinātam 9. ulānu pulkam uzdeva segt uzbrukumā nozīmētus spēkus no austrumiem un ziemeļaustrumiem, pēc iespējas piedaloties arī uzbrukumā. Sūlenbergs gan rēķinājās ar to, ka ulāhi būs aizņemti ar uzbrukuma nosegšanu, jo piemēram, Grobiņā vēl turējās krievi. Un ja tie būtu aktīvi, tie varēja triekties vāciešiem sānos un pat mugurā. Ahlefelda nodaļa uzbrukumu sāka vāciešu iemīļotajā agriā rīta stundā, caur Bunku. Jau pēcpusdienā vācu kājnieku priekšējās vienības sasniedza Grobiņu, ko ieuēma, jo krievi pasteidzās atiet «uz iepriekš sagatavotām pozīcijām». Pie Grobiņas sagūstīja kādu krievu virsnieku. Vienu tādu vīru atkal pazaudēt, nav liela nelaime — tāpēc vācieši to Būta uz Liepāju, ar lepnu prasību, lai pilsēta padodas. Kā gājis, ta šis virsnieks ari pazudis. Tad, pēc stundas, pl. 17.10 kājnieki sāka uzbrukumu no Grobiņas puses. Tas veicās labi. Nekādu pretestību vācieši nesastapa. Vakara krēslā tie jau sasniedza Liepājas austrumu nomali. Uzbrukuma mērķis nu bija sasniegts, bet vāciešu nelielās vienības baidījās tumsā pilsētā ieiet, domādamas, ka var izcelties ielu cīņas. Negribējās ticēt, ka tik svarīgu vietu varētu tāpat «paņemt» . Ielu cīņās tik mazas vienības izkustu kā sviests speltē.
Ulāni centās pārķert krievu atkāpšanos gar jūru uz ziemeļiem, jo no Grobiņas , puses vairs nekas nevarēja draudēt. Taču šis nodoms neizdevās, jo gar jūru, savu atkāpšanās ceļu sargādami, 'krievi vēl cīnijās. Krievu kazaki un kājniekti. vāciešus ar uguni aiztrieca, ar zaudējumiem vāciešu pusē. Krievi pat pārgāja pretuzbrukumā un atspieda ulānu 2. Eskadronu līdz Rolavai. Lucka nodaļai uzbrūkot spraugā starp Liepājas ezeru un jūru, Liepājai tuvojās ari vācu karaflotes vienības Jau pusdienas laikā flote sāka šaut. Trīs krievu lielgabali jau drīz bija spiesti apklust. Nu vācu kājnieki devās uz priekšu, lai ieņemtu fortus.
Bet krievi tos saņēma ar ložmetēju uguni. Tā lika vāciešiem ierakties, jo tie domāja, ka krievi gatavi sīvi un nopietni aizstāvēties. Viens pats vācu ložmetējs slaika fortus apšaudīt. Un tad jau drīz virs forta parādījās balts karogs... Ložmetēju vada komandieris bija neziņā. Pēdēji viņš lika ložmetēju turēt šaušanas gatavībā, bet pats ar nedaudziem kareivjiem devās fortu izlūkot. Tuvāk pienākuši, vācieši nevienu krievu neredzēja. Tie vicināja ar durkļos uzspraustiem lakatiņiem, sauca, velti — krievi nerādīja dzīvības zīmes. Tilti baltais karogs plīvoja visu laiku. Pāri degošam tiltam fortā iekļūt nevarēja. Vēl pagāja laiks, kamēr degošo tiltu tiktālu apdzēsa, ka tam varēja doties pāri. Vada komandieris pirmais skrēja pāri sapostītam tiltam, kareivji lēcieniem devās pakaļ. Visi uzskrēja valnī, iebruka fortā... Zemē iespraustā kāta plīvoja baltais karogs, bet nevienas dzīvas radības neredzēja. Pa ceļu uz pilsēta, aiz forta, redzēja bēgam krievus. Vācieši sviedrus slaucīdami, noskatījās pakaļ. Kāds uzsauca krievisks —sveiki, biedri, uz redzēšanos! Un te no kazematiem sāka līst ārā bariem vien apbruņoti krievu kareivji... Bet tie nebija nekādi cīnitajies un ļāvās no vāciešu vada atbruņoties. Pat tad, kad no ziemeļu nocietinājumu puses sākās spēcīgā krievu uguns, forta aizstāvji nepretojās un ļāvās sevi sagūstīties. Vācu vada komandieris krievu virsniekam iedeva balto karogu un lika ar to iet kā sarunvedim uz šaujošo fortu. Virsnieks paklausīja un devās projām. Vācieši redzēja, ka tas iegāja fortā... Vai krievi beigs šaut? Padosies?... Vēl kādi šāvieni atskanēja no tās puses un tad patiesi šaušana stājās. Nu Lucka nodaļai ceļš bija brīvs, pēdējie tarievi, daudz ieroču un patronu pametuši, bija pēdējos fortus pametuši, aizbēgdami pilsētas virzienā. Bet nu jau arī vakars bija klāt. Tāpēc majors Lucks ari pilsētā neiegāja, apstādamies pie tās dienvidus priekšpilsētas», lai ieiešanu izdarītu nākamā rīta ausmā.
Tā bija darbojušies vācu kājnieku spēki, kas no sauszemes Liepālju tomēr nevarēja pilnīgi ielenkt. Pe brīvo ceļu, gar jūru, no Tosmares krievi lielā steigā laidās projām, par pretošanos vairs nedomādami, kaut ari pie labākas vadības un labas gribas, tā bija iespējama, protams, aizstāvēšanos savlaicīgi nokārtojot un plašākā, saskaņotākā mērogā. Vēl aplūkosim vācu karaflotes darbību šajā aperācijā.
Ulāni centās pārķert krievu atkāpšanos gar jūru uz ziemeļiem, jo no Grobiņas , puses vairs nekas nevarēja draudēt. Taču šis nodoms neizdevās, jo gar jūru, savu atkāpšanās ceļu sargādami, 'krievi vēl cīnijās. Krievu kazaki un kājniekti. vāciešus ar uguni aiztrieca, ar zaudējumiem vāciešu pusē. Krievi pat pārgāja pretuzbrukumā un atspieda ulānu 2. Eskadronu līdz Rolavai. Lucka nodaļai uzbrūkot spraugā starp Liepājas ezeru un jūru, Liepājai tuvojās ari vācu karaflotes vienības Jau pusdienas laikā flote sāka šaut. Trīs krievu lielgabali jau drīz bija spiesti apklust. Nu vācu kājnieki devās uz priekšu, lai ieņemtu fortus.
Bet krievi tos saņēma ar ložmetēju uguni. Tā lika vāciešiem ierakties, jo tie domāja, ka krievi gatavi sīvi un nopietni aizstāvēties. Viens pats vācu ložmetējs slaika fortus apšaudīt. Un tad jau drīz virs forta parādījās balts karogs... Ložmetēju vada komandieris bija neziņā. Pēdēji viņš lika ložmetēju turēt šaušanas gatavībā, bet pats ar nedaudziem kareivjiem devās fortu izlūkot. Tuvāk pienākuši, vācieši nevienu krievu neredzēja. Tie vicināja ar durkļos uzspraustiem lakatiņiem, sauca, velti — krievi nerādīja dzīvības zīmes. Tilti baltais karogs plīvoja visu laiku. Pāri degošam tiltam fortā iekļūt nevarēja. Vēl pagāja laiks, kamēr degošo tiltu tiktālu apdzēsa, ka tam varēja doties pāri. Vada komandieris pirmais skrēja pāri sapostītam tiltam, kareivji lēcieniem devās pakaļ. Visi uzskrēja valnī, iebruka fortā... Zemē iespraustā kāta plīvoja baltais karogs, bet nevienas dzīvas radības neredzēja. Pa ceļu uz pilsēta, aiz forta, redzēja bēgam krievus. Vācieši sviedrus slaucīdami, noskatījās pakaļ. Kāds uzsauca krievisks —sveiki, biedri, uz redzēšanos! Un te no kazematiem sāka līst ārā bariem vien apbruņoti krievu kareivji... Bet tie nebija nekādi cīnitajies un ļāvās no vāciešu vada atbruņoties. Pat tad, kad no ziemeļu nocietinājumu puses sākās spēcīgā krievu uguns, forta aizstāvji nepretojās un ļāvās sevi sagūstīties. Vācu vada komandieris krievu virsniekam iedeva balto karogu un lika ar to iet kā sarunvedim uz šaujošo fortu. Virsnieks paklausīja un devās projām. Vācieši redzēja, ka tas iegāja fortā... Vai krievi beigs šaut? Padosies?... Vēl kādi šāvieni atskanēja no tās puses un tad patiesi šaušana stājās. Nu Lucka nodaļai ceļš bija brīvs, pēdējie tarievi, daudz ieroču un patronu pametuši, bija pēdējos fortus pametuši, aizbēgdami pilsētas virzienā. Bet nu jau arī vakars bija klāt. Tāpēc majors Lucks ari pilsētā neiegāja, apstādamies pie tās dienvidus priekšpilsētas», lai ieiešanu izdarītu nākamā rīta ausmā.
Tā bija darbojušies vācu kājnieku spēki, kas no sauszemes Liepālju tomēr nevarēja pilnīgi ielenkt. Pe brīvo ceļu, gar jūru, no Tosmares krievi lielā steigā laidās projām, par pretošanos vairs nedomādami, kaut ari pie labākas vadības un labas gribas, tā bija iespējama, protams, aizstāvēšanos savlaicīgi nokārtojot un plašākā, saskaņotākā mērogā. Vēl aplūkosim vācu karaflotes darbību šajā aperācijā.
Savu kara floti vācieši turēja bāzēs, kur tā faktiski arī palika gandrīz visu kara laiku, atskaitot dažus braucienus uz Anglijas piekrasti. Savu jauno, moderno kara floti ķeizars Vīlums sargāja, no angļiem dažus jūtamus triecienus jūrās kaujās dabūjis. Kuģus viņš pasargāja gan, bet bezdarbībā sagandē jās kuģu komandu gars. Bet tas jau cits stāsts.
Operācijai pret Liepāju vācieši nosūtīja savus vecākos kara kuģus. Bruņu kreiseri «Prinz Adalbert», «Roon», un “Prinz Heinrich” pirms kara bija nolemti veciem dzelžiem un tikai karam sākoties, tos no kuģu kapsētas atkal vilka ārā un ieskaitīja ierindā atpakaļ. Vēl vecāks bija bruņu kreiseris «Beovvulf», tāpat mazie kreiseri «Lūbeck» un «Thetis», kas patiesībā derēja vienīgi kā peldošas baterijas, kas varēja šaut, ja tām nešāva pretīm. Vienīgi «Augsburg» bij ar labākām bruņām, modernāks kara kuģis.
Šos kuģus pavadīja pusflotile no 19. torpedkuģu flotilijas, kurā ietilpa 11 torpedneši. Tie visi ari bija veci karakuģi, kas Ziemeļjūrā vairs nedrīkstēja rādīties, jo lēnā gaitā, ar novecojušu bruņojumu, tie tur kristu angļiem par upuri un savairotu lūžņu kaudzi jūras dzelmē. So pusflotili komandēja kapteinis-leitnants Rebensburgs, bet visus uz Liepāju nozīmētos jūras spēkus — admirālis Hopmanis. Tak, Baltijas jūrā vācieši ar šīm vecajām «konservu skārda kārbām» jutās droši, jo viņi nešaubījās, ka krievi tos lika mierā, kamēr vien Baltijas floti tiem komandē admirālis Essens, vācietis pēc dzimuma. Visu nakti vecie vācu karakuģi kūņojās pāri un cauri kirievu minu laukiem, ik brīdi sagaidīdami sprādzienu, kas varētu kādu, vai pat visus uzspert gaisā. Neviens no tiem neizturētu krievu minas sprādzienu, jo pasaules karā krieviem bija labākās minas. Vācu kuģu brauciens gāja ari pa vietām, kur darbojās krievu zemūdenes. Bija pat jādomā, ka tās jūrā dežūrē dienu un nakti, jo nebija ticams, ka krievi savus minu laukus neapsargā. Visu nakti kuģu komandas pavadīja nervu sasprindzinājumā, ikbrīdi gaidot sprādzienu, bet nenotika nekas. Pulkstens 03,00 rītā atskanēja trauksnis un visiem kuģiem nodeva pavēli sagatavoties kaujai. Eskadra izveidoja kaujas ierindu, lielgabali sāka griezties, vēršoties pret norādītiem mērķiem — priekšējais kreiseris bija pamanījis četrus krievu bruņu kreiserus, kas bija jaunāki, labāk bruņoti un ātrāki. Tie turēja kursu uz vāciešiem. Virs apvāršņa cēlās daudzi citu krievu karakuģu dūmu mākoņi, saplūzdami ar agrā rīta palso dūmaku. Admirālis Hopmanis nevilcinās ne mirkli, kaut ari viņš saprot, ka kaujai uz uzvaru izredžu nav — viņa vecās lamatas krieviem nav pretinieks. Taču, aizbēgt arī nevar — dažādu ātrumu vācu kuģi izstieptos garā virknē, ātrumā pārākie krievi tos panāktu un sašautu lupatās pa vienam vien.
Un tā, kaujas karogiem lepni plīvojot, vecām mašinām strādājot ar iespējamo jaudu, ūdeņus šķeļot, ar apkalpēm pie lielgabaliem, vācieši devās uz kauju, too tie paši domāja par pēdējo... Bet te notika brīnums — pirmais krievu kuģis maina kursu, pagriežas ar sāniem. Vai jau no tāda attāluma tas domāja dot pirmo borta salvi?
Nē, pirmais krievu bruņu kreiseris apgriežas pavisam un strauji bēg. Tādu pat manevru izdarīja visi pārējie krievu kuģi, arī ātrā gaitā dodamies projām, — krievi vienkārši aizbēga, kauju nepieņemdami.
Admirālis Hopmanis atviegloti uzelpoja. Visi viņa virsnieki atdzīvojās. Apbrīnojami, taisni neticami! Krievi palaiduši garām izdevību nolaist dibenā šo eskadru. Jeb vai tie ir tik lepni, ka negrib ar tādiem vecīšiem ielaisties? Vācieši nezina, kādā niknumā krievu kara kuģu jaunākie virsnieki vīsta dūres, neraudzīdamies uz saviem augstajiem komandieriem, ar lepniem baronu un grafu tituliem. Pat kuģu komandas — instruktori un matroži nevar saprast, kāpēc viņu staltajiem kuģiem jābēg? Un visu domās atkal kā tārpiņš domu skaidrību grauž aizdomas — atkal nodevība! Kā lai to visu citādi saprot? ..
Vācieši vēl negrib ticēt, ka krievi bēg. Vai tad tie nesaprot, ka viņu kurss iet uz Liepāju? Vai tiešām ļaus viņiem Liepājas priekšā rīkoties kā savās mājās un nedos kauju? Varbūt krievi grib vācu floti ievilināt Liepājas nocietinājumu artilērijas ugunīs? Bet vienalga — Hopmanim ir savs uzdevums un tas ir skaidrs, jārīkojas noteikti, ātri un droši. Un vācu admirālis liek uzvilkt signālus, kas pavēl viņa karakuģiem doties ķīļa līnijā aiz viņa kuģa — uz Liepāju. Visi kuģi izpilda komandu, izdarot vajadzīgās evolūcijas, un itkā dodoties apmācības un pastaigas braucienā, viesos pie liepājniekiem, turpina savu ceļu uz nozīmēto mērķi. Bet krievu flote patiesi aizbēgusi un to vairs neredz. Neatskan neviens šāviens, neparādās nevienas zemūdedes perisikops. Vācu flotes vecās vienības netraucētas var turpināt savu braucienu.
Šos kuģus pavadīja pusflotile no 19. torpedkuģu flotilijas, kurā ietilpa 11 torpedneši. Tie visi ari bija veci karakuģi, kas Ziemeļjūrā vairs nedrīkstēja rādīties, jo lēnā gaitā, ar novecojušu bruņojumu, tie tur kristu angļiem par upuri un savairotu lūžņu kaudzi jūras dzelmē. So pusflotili komandēja kapteinis-leitnants Rebensburgs, bet visus uz Liepāju nozīmētos jūras spēkus — admirālis Hopmanis. Tak, Baltijas jūrā vācieši ar šīm vecajām «konservu skārda kārbām» jutās droši, jo viņi nešaubījās, ka krievi tos lika mierā, kamēr vien Baltijas floti tiem komandē admirālis Essens, vācietis pēc dzimuma. Visu nakti vecie vācu karakuģi kūņojās pāri un cauri kirievu minu laukiem, ik brīdi sagaidīdami sprādzienu, kas varētu kādu, vai pat visus uzspert gaisā. Neviens no tiem neizturētu krievu minas sprādzienu, jo pasaules karā krieviem bija labākās minas. Vācu kuģu brauciens gāja ari pa vietām, kur darbojās krievu zemūdenes. Bija pat jādomā, ka tās jūrā dežūrē dienu un nakti, jo nebija ticams, ka krievi savus minu laukus neapsargā. Visu nakti kuģu komandas pavadīja nervu sasprindzinājumā, ikbrīdi gaidot sprādzienu, bet nenotika nekas. Pulkstens 03,00 rītā atskanēja trauksnis un visiem kuģiem nodeva pavēli sagatavoties kaujai. Eskadra izveidoja kaujas ierindu, lielgabali sāka griezties, vēršoties pret norādītiem mērķiem — priekšējais kreiseris bija pamanījis četrus krievu bruņu kreiserus, kas bija jaunāki, labāk bruņoti un ātrāki. Tie turēja kursu uz vāciešiem. Virs apvāršņa cēlās daudzi citu krievu karakuģu dūmu mākoņi, saplūzdami ar agrā rīta palso dūmaku. Admirālis Hopmanis nevilcinās ne mirkli, kaut ari viņš saprot, ka kaujai uz uzvaru izredžu nav — viņa vecās lamatas krieviem nav pretinieks. Taču, aizbēgt arī nevar — dažādu ātrumu vācu kuģi izstieptos garā virknē, ātrumā pārākie krievi tos panāktu un sašautu lupatās pa vienam vien.
Un tā, kaujas karogiem lepni plīvojot, vecām mašinām strādājot ar iespējamo jaudu, ūdeņus šķeļot, ar apkalpēm pie lielgabaliem, vācieši devās uz kauju, too tie paši domāja par pēdējo... Bet te notika brīnums — pirmais krievu kuģis maina kursu, pagriežas ar sāniem. Vai jau no tāda attāluma tas domāja dot pirmo borta salvi?
Nē, pirmais krievu bruņu kreiseris apgriežas pavisam un strauji bēg. Tādu pat manevru izdarīja visi pārējie krievu kuģi, arī ātrā gaitā dodamies projām, — krievi vienkārši aizbēga, kauju nepieņemdami.
Admirālis Hopmanis atviegloti uzelpoja. Visi viņa virsnieki atdzīvojās. Apbrīnojami, taisni neticami! Krievi palaiduši garām izdevību nolaist dibenā šo eskadru. Jeb vai tie ir tik lepni, ka negrib ar tādiem vecīšiem ielaisties? Vācieši nezina, kādā niknumā krievu kara kuģu jaunākie virsnieki vīsta dūres, neraudzīdamies uz saviem augstajiem komandieriem, ar lepniem baronu un grafu tituliem. Pat kuģu komandas — instruktori un matroži nevar saprast, kāpēc viņu staltajiem kuģiem jābēg? Un visu domās atkal kā tārpiņš domu skaidrību grauž aizdomas — atkal nodevība! Kā lai to visu citādi saprot? ..
Vācieši vēl negrib ticēt, ka krievi bēg. Vai tad tie nesaprot, ka viņu kurss iet uz Liepāju? Vai tiešām ļaus viņiem Liepājas priekšā rīkoties kā savās mājās un nedos kauju? Varbūt krievi grib vācu floti ievilināt Liepājas nocietinājumu artilērijas ugunīs? Bet vienalga — Hopmanim ir savs uzdevums un tas ir skaidrs, jārīkojas noteikti, ātri un droši. Un vācu admirālis liek uzvilkt signālus, kas pavēl viņa karakuģiem doties ķīļa līnijā aiz viņa kuģa — uz Liepāju. Visi kuģi izpilda komandu, izdarot vajadzīgās evolūcijas, un itkā dodoties apmācības un pastaigas braucienā, viesos pie liepājniekiem, turpina savu ceļu uz nozīmēto mērķi. Bet krievu flote patiesi aizbēgusi un to vairs neredz. Neatskan neviens šāviens, neparādās nevienas zemūdedes perisikops. Vācu flotes vecās vienības netraucētas var turpināt savu braucienu.
Pēdēji vācu karakuģi nonāca iepretim Liepājai. Līdz šim admirālis Hopmanis varēja būt vairāk kā apmierināts— viņa vecie un lēnie kuģi pie Liepājas nonāca laikā. Pa ceļam neviens neuzsprāga gaisā no krievu minām, nevienam nesabojājās nolietotās mašīnas un nebija tāpēc atpakaļ palikušo. Nebija gadījusies neviena krievu zemūdene, kaut gan bija ziņas, ka tādas šajā piekrastē uzturoties. Kas to lai zina, kam krievi uzglūnēja no savām zemūdenēm, varbūt tie zem ūdens nodarbojās ar Baltijas jūras reņģu pētniecību.... Un pats svarīgākais — viņa eskadra, veci, vāji bruņoti karakuģi bez kaujas bija padzinuši krievu floti, vienīgi ar sparīgu došanos tai pretim — vienkārši «dusmīgi izlikdamies», bija to sabaidījuši.
Ieņemot pozīcijas, pagriežoties ar sāniem pret piekrasti, vācu karakuģi atklāja uguni, lai palīdzētu majora Lucka nodaļai forsēt spraugu starp ezeru un jūru. Veselām salvēm borta lielgabali sūtīja savas granātas krieviem virsū. Daļa kuģu artilērijas tajā pat laikā apšaudīja pašu pilsētu un grāva fortu nocietinājumus, kuros gan tikpat kā nekas nebija. Trīs krievu lielgabali vācu karakuģu lielgabaliem nebija nekādi pretinieki. Vecais «Beowulf» un abi mazie kreiseri dragāja fortus ar visu savu uguns spēku, šaujot kā mācības šaušanā, jo krievu granātas tos netraucēja.
Flagkuģis «Prinz Adalbert» pacēla slgnalkarodzlņus — »Torpedkuģiem steidzami doties ostā! Izsēdināt desantus!» Atbildējužl, ka signāls uztverts un saprasts, torpednešu pusflotilija izbrauca no eskadras ierindas un cits aiz cita devās uz ostas vārtu pusi. Priekšgalā visiem gāja torpednesis «S - 128», ko komandēja kapteinis-leitnants Jaspers. Uz ta bija pacelts arī pusflotiles komandiera, kapteiņa-leitnanta Rebensburga karogs. Jasperam nebija viegls uzdevums. Bija zināms, ka ieeju ostā sedz krievu minu lauki. Atlika cerēt, ka tās būs noenkurotas dziļāki, un sekli peldošie mazie torpedneši tiks šiem minu laukiem sveikā pāri un cauri. Bija arī zināms, ka ostas vārtos krievi jau agrāk nogremdējuši kādus tvaikoņus un ostas velkoņus, lai tā aizsprostotu ceļu. Bet tās vēl bija mazākās grūtības. Jo pusflotilijas komandieris Rebensburgs zināja ostas dienvidkrastos kādu spraugu, ko krievi bija atstājuši savām vajadzībām. Kādā iepriekšējā izlūkbraucienā viņš ar šo spraugu jau bija iepazinies. Pats komandas dodams, izpildīdams loča vietu, Rebensburgs virzija «S-128» drošā gaitā uz vārtiem. No tiem zibsnīja tur novietotie krievu lielgabali, bet tie drīz apklusa, vācu kreiseru granātu nomākti, un vairs nekavēja torpednešu uzbrukumu. Varēja redzēt, ka lielgabalus pametuši, krievu artileristi nadzīgi laidās lapās.
Rebensburgs un Jaspers no komandtiltiņa vēroja ūdeni sava «S-128» priekšā. Pēkšņi tajā parādījās zem zaļgani brūnā ūdens daudzi tumši plankumi, Itkā ēnas, ko lēni šūpoja pāri skrejošie viļņi. Priekšā, pa labi, pa kreisi, visur... Krievu minas, viņi bija Iebraukuši krievu minu laukos. Bet apturēt kuģa gaitu vairs nevarēja un izlocīties šajā minu biezputrā arī nebija nekādas iespējas. Atlika tik cerēt, ka varbūt par collas tiesu kuģa ķīlis peldēs seklāk kā šīs mīnas. Nodunēja briesmīgs sprādziens. Balti sakults un savirpuļots ūdensstabs uzšāvās gaisā. Kuģis pēc inerces vēl slidēja uz priekšu, kaut arī bija spēcīgu triecienu dabūjis. Viss ūdensstabs sagāzās tam virsū, kā milzīgi ūdensplūdi... Atskanēja lāsti un ievainoto vaidi — seši komandas vīri bija smagi saplosīti, pieci vīri bij beigti un tie pazuda jūras dzelmē līdz ar kuģa pakaļgalu, kas 10 metru garumā, līdz ar stūri un dzenskrūvēm bija no kuģa norauts ar minas sprādzienu. Bet «S-128» grima ļoti lēni, aiz savas inerces un vēja dzīts, arvien dziļāk slīdēdams ikrievu minu laukos.
Ik brīdi varēja gaidīt citu sprādzienu, kas saplosītu visu kuģi... Visi saprata — glābiņa vairs nav. Taču, draudzības un pienākuma gars jūrniekos bija stiprs, goda sajūta stāvēja augstu. Nebēdājot par minām, «S-129» un «S-130» piebrauca grimstošajam «S-128» katrs savā pusē. Pa apakšu tam izvilka resnus tērauda trosuis, ko saturēja abi piesteigusies torpedneši. Uz šīm trosēm saplosītais «S-128» varēja noturēties un abi palīgā atsteigusies kuģi to lēni izvilka no minu laukiem ārā. Tajā pat laikā ostas ziemeļu vārtos uz minas uzskrēja torpednesis «V-07». Sprādziens to pārlauza pa vidu pušu, kā sausu skalu... Nekas tur vairs nebij darāms un torpedneša abas puses, garaiņiem kūpot, komandai kliedzot tradicionālo urā, nogāja dibenā. Tur viss bija cauri dažos acumirkļos un tikai ūdensvlrpuļl, eļļas traipi un koka daļu šķembas, daži glābšanas apļi viļņos, iezīmēja nelaimes vietu...
Iebrukums ostā neizdevās, no tā bij jāatsakās. Minas atkal izrādījās par labāko krievu jūras kara ieroci. Tās spēja daudz vairāk, nekā cara admirāļi, kaut ari bija nedzīvas lietas. Tās vācu karakuģiem atkal nodarīja vairāk posta, nekā visa krievu Baltijas jūras flote un tās lielgabali, kas Hopmaņa vecos kuģus būtu varējuši sadauzīt kā vecus siktārdus. Reiz jūrā izliktas, pie enkuriem saistītas, minas tur arī palika, tām nevarēja dot atkāpšanās pavēli, kā to bija Ieraduši cara admirāļi un ģenerāļi, kam šī pavēle bija iezīdusies asinīs par vienīgo īsto pavēli, ko tie zināja no galvas pat nakts laikā pamodušies...
Tāda bija vācu karakuģu darbība Liepājas ieņemšanas operācijā. Kaut arī tiem neizdevās ostā Ielauzties un tie nevarēja izsēdināt desantu, tomēr, šī operācija jāatzīst par diezgan sekmīgu, jo atklāti sakot, šīs eskadras (kas sastāvēja no veciem, nolietotiem kuģiem) brauciens, būtu varējis noslēgties jūras dzelmē...
Ieņemot pozīcijas, pagriežoties ar sāniem pret piekrasti, vācu karakuģi atklāja uguni, lai palīdzētu majora Lucka nodaļai forsēt spraugu starp ezeru un jūru. Veselām salvēm borta lielgabali sūtīja savas granātas krieviem virsū. Daļa kuģu artilērijas tajā pat laikā apšaudīja pašu pilsētu un grāva fortu nocietinājumus, kuros gan tikpat kā nekas nebija. Trīs krievu lielgabali vācu karakuģu lielgabaliem nebija nekādi pretinieki. Vecais «Beowulf» un abi mazie kreiseri dragāja fortus ar visu savu uguns spēku, šaujot kā mācības šaušanā, jo krievu granātas tos netraucēja.
Flagkuģis «Prinz Adalbert» pacēla slgnalkarodzlņus — »Torpedkuģiem steidzami doties ostā! Izsēdināt desantus!» Atbildējužl, ka signāls uztverts un saprasts, torpednešu pusflotilija izbrauca no eskadras ierindas un cits aiz cita devās uz ostas vārtu pusi. Priekšgalā visiem gāja torpednesis «S - 128», ko komandēja kapteinis-leitnants Jaspers. Uz ta bija pacelts arī pusflotiles komandiera, kapteiņa-leitnanta Rebensburga karogs. Jasperam nebija viegls uzdevums. Bija zināms, ka ieeju ostā sedz krievu minu lauki. Atlika cerēt, ka tās būs noenkurotas dziļāki, un sekli peldošie mazie torpedneši tiks šiem minu laukiem sveikā pāri un cauri. Bija arī zināms, ka ostas vārtos krievi jau agrāk nogremdējuši kādus tvaikoņus un ostas velkoņus, lai tā aizsprostotu ceļu. Bet tās vēl bija mazākās grūtības. Jo pusflotilijas komandieris Rebensburgs zināja ostas dienvidkrastos kādu spraugu, ko krievi bija atstājuši savām vajadzībām. Kādā iepriekšējā izlūkbraucienā viņš ar šo spraugu jau bija iepazinies. Pats komandas dodams, izpildīdams loča vietu, Rebensburgs virzija «S-128» drošā gaitā uz vārtiem. No tiem zibsnīja tur novietotie krievu lielgabali, bet tie drīz apklusa, vācu kreiseru granātu nomākti, un vairs nekavēja torpednešu uzbrukumu. Varēja redzēt, ka lielgabalus pametuši, krievu artileristi nadzīgi laidās lapās.
Rebensburgs un Jaspers no komandtiltiņa vēroja ūdeni sava «S-128» priekšā. Pēkšņi tajā parādījās zem zaļgani brūnā ūdens daudzi tumši plankumi, Itkā ēnas, ko lēni šūpoja pāri skrejošie viļņi. Priekšā, pa labi, pa kreisi, visur... Krievu minas, viņi bija Iebraukuši krievu minu laukos. Bet apturēt kuģa gaitu vairs nevarēja un izlocīties šajā minu biezputrā arī nebija nekādas iespējas. Atlika tik cerēt, ka varbūt par collas tiesu kuģa ķīlis peldēs seklāk kā šīs mīnas. Nodunēja briesmīgs sprādziens. Balti sakults un savirpuļots ūdensstabs uzšāvās gaisā. Kuģis pēc inerces vēl slidēja uz priekšu, kaut arī bija spēcīgu triecienu dabūjis. Viss ūdensstabs sagāzās tam virsū, kā milzīgi ūdensplūdi... Atskanēja lāsti un ievainoto vaidi — seši komandas vīri bija smagi saplosīti, pieci vīri bij beigti un tie pazuda jūras dzelmē līdz ar kuģa pakaļgalu, kas 10 metru garumā, līdz ar stūri un dzenskrūvēm bija no kuģa norauts ar minas sprādzienu. Bet «S-128» grima ļoti lēni, aiz savas inerces un vēja dzīts, arvien dziļāk slīdēdams ikrievu minu laukos.
Ik brīdi varēja gaidīt citu sprādzienu, kas saplosītu visu kuģi... Visi saprata — glābiņa vairs nav. Taču, draudzības un pienākuma gars jūrniekos bija stiprs, goda sajūta stāvēja augstu. Nebēdājot par minām, «S-129» un «S-130» piebrauca grimstošajam «S-128» katrs savā pusē. Pa apakšu tam izvilka resnus tērauda trosuis, ko saturēja abi piesteigusies torpedneši. Uz šīm trosēm saplosītais «S-128» varēja noturēties un abi palīgā atsteigusies kuģi to lēni izvilka no minu laukiem ārā. Tajā pat laikā ostas ziemeļu vārtos uz minas uzskrēja torpednesis «V-07». Sprādziens to pārlauza pa vidu pušu, kā sausu skalu... Nekas tur vairs nebij darāms un torpedneša abas puses, garaiņiem kūpot, komandai kliedzot tradicionālo urā, nogāja dibenā. Tur viss bija cauri dažos acumirkļos un tikai ūdensvlrpuļl, eļļas traipi un koka daļu šķembas, daži glābšanas apļi viļņos, iezīmēja nelaimes vietu...
Iebrukums ostā neizdevās, no tā bij jāatsakās. Minas atkal izrādījās par labāko krievu jūras kara ieroci. Tās spēja daudz vairāk, nekā cara admirāļi, kaut ari bija nedzīvas lietas. Tās vācu karakuģiem atkal nodarīja vairāk posta, nekā visa krievu Baltijas jūras flote un tās lielgabali, kas Hopmaņa vecos kuģus būtu varējuši sadauzīt kā vecus siktārdus. Reiz jūrā izliktas, pie enkuriem saistītas, minas tur arī palika, tām nevarēja dot atkāpšanās pavēli, kā to bija Ieraduši cara admirāļi un ģenerāļi, kam šī pavēle bija iezīdusies asinīs par vienīgo īsto pavēli, ko tie zināja no galvas pat nakts laikā pamodušies...
Tāda bija vācu karakuģu darbība Liepājas ieņemšanas operācijā. Kaut arī tiem neizdevās ostā Ielauzties un tie nevarēja izsēdināt desantu, tomēr, šī operācija jāatzīst par diezgan sekmīgu, jo atklāti sakot, šīs eskadras (kas sastāvēja no veciem, nolietotiem kuģiem) brauciens, būtu varējis noslēgties jūras dzelmē...
8. maija rītā vācieši no sauszemes divām pusēm jau iepriekšēji vakarā Liepājai pienākuši, jau atradās
priekšpilsētās. Agri, agri, plkv. ltn. Knohelsdorfa nodaļa vēl apšaudīja Liepāju, lai pasteidzinātu pēdējos krievus ātrāki bēgt ārā no pilsētas uz Šķēdes pusi, jo tur nogriezt atkāpšanās ceļu vācieši krieviem nebija spējuši un ar to ari bija jārēķinās. Pilsētā vēl sprāga granātas, kad vācieši sāka doties uz priekšu, jo krievi vairs pretim nešāva. Flote jau iepriekšējā dienā bij sadragājusi pēdējos trīs lielgabalus, kādi vēl Liepājas aizstāvjiem bija un to apkalpe bija jau sen aizbēgusi. Tomēr, virzoties uz pilsētas centru, vācieši gāja pilnā kaujas gatavībā, visumā negribēdami ticēt, ka tik viegli pilsētā tiks, karavīriem tas likās neticami. Bet nekādas pretestības vaira nebija, neviens ienākšanu vairs nekavēja. Otrādi, pretim steidzās visi tie, kas Vāciešus bija gaidījuši jau kopš pirmās kara dienas, jā, pat vēl pirms kara darbības sākšanas. Vēl visi krievi nebija no pilsētas Izgājuši, daudzi nepaguva, tie bija paslēpušies, cerēdami kautkā pazust pa nakti, tumsai uznākot Vāciešu sagaidītāji tad nu tūliņ sāka uzrādīt, kur krievi paslēpušies. Sadalījušies sīkākās vienībās, vācieši sāka apstaigāt pilsētu, uzmeklējot paslēpušos krievus. Citi paši padevās un tā, pavisam vāciešu gūstā krita ap 1600 krievu ttoaravīru. Tos tūliņ visus nolika zem sardzes un jau drīzumā sāka nosūtīt uz gūstekņu nometnēm, vai ari lika pie dažādiem darbiem šepat. Kara trofejas gan nebija visai lielas — 4 ložmetēji un 12 sabojātu lielgabalu, dažādi citādi kara materiāli. Vairumu, uzticīgi taktikai postīt un dedzināt, krievi bija paguvuši, iznicināt — gan sadedzinot, gan sagāžot kanālos.
Uzvaras priekus nedaudz sabojāja kāds krievu robežsargs, kas vienīgais vēl atcerējās zvērastu un pienākumu. Tas bija nocietinājies pie muitas nama, bruņojies ar šauteni, apgādājies ar munīciju. Parādoties vāciešu vienībām, varonīgais robežsargs atklāja uguni, jau ar pirmo šāvienu nolikdams vienu ienaidnieku pie zemes. Nepaguva vēl uzbrucēji attapties, kad jau skanēja citi šāvieni un vēl kāds vācietis, izlaidis ieroci no rokām, smagi nogāzās uz ielas. Izcēlās apjukums, vācieši metās aizsegā, sākumā neattapdamies, no kurienes un kas šauj. Bet robežsargs deva šāvienu pēc šāviena, tiklīdz kāds pabāza galvu, lai atrastu viņa novietojumu. Protams, šai nelielai kaujai nebija lielas nozīmes un uz Liepājas operāciju tā neatstāja nekādu iespaidu. Bet vāciešiem šis robežsargs pierādīja, ka vīri atrodami arī krievu pusē. Labu laiku vilkās apšaudīšanās — robežsargs bija labi paslēpies, bija izveicīgs šāvējs un drošsirdīgs vīrs. Kaut arī vācieši bija pārspēkā, tie ar robežargu netika galā, iekam tas nebij izšāvis visu savu munīciju. Sājā laikā krita vēl vairāki vācu karavīri. Tas pārējos sacēla milzīgu niknumu, bet darīt nekā nevarēja — robežsargam vēl bija patronas un viņa lodes spiedza un dzēla, kā nāvīgas lapsenes. Kad pēdēji munīcija bija galā, varonīgo vīru vācieši nošāva... Vēl tajā pat 8. maijā vācieši sāka Liepāju nocietināt, baidīdamies no krievu pretuzbrukuma. Tie stājās arī pie ugunsgrēku apslāpēšanas, kur tie vēl plosījās.
Vāciešiem bija ienākušas ziņas, ka krievi jau atrodas dienvidos no Kuldīgas: un virzās uz Liepāju. Tāpēc tie steigā izveidoja savu aizstāvēšanos— starp Liepājas ezeru unTosmares ezeru, starp Tosmares ezeru un jūru; gar Vārtavas upi, Durbes ezeru, Saraiķiem. Priekšējās vienības, novērotāji, bij izbīdīti līdz Griezei, Skrundai, Valtaiķiem, Aizputei un Cīravai. Tā noslēdzas Liepājas ieņemšana 1915. gada maija pirmajās dienās. Pasaules kara vācu militārais ģēnijs ģenerālis Ludendorfs par šo operāciju savās atmiņās ierakstījis, ka tā pielīdzināma militāram pastaigas gājienam. Tur nav bijis sevišķu notikumu un tā gājiena dalībniekiem par to palikušas patīkamas atmiņas, kā par interesantu kara epizodi.
Krievu darbību aplūkojot, jāatzīmē, ka tur bija daudz juku, nesaskaņu starp ģenerāļiem, admirāļiem, starp armijas štābu un flotes vadību, kas neizprotamā kārtā bija likusi iznīcināt pilsētas nocietinājumus un aizstāvēšanās ierīces, sabojājot artilēriju, radioraidītāju, aizvedot floti un t. t Pēdējā niecīgajiem un vājajiem vācu jūras spēkiem pie Liepājas bija atstājusi pilnīgu rīcības brīvību, nemaz nemēģinot vācu veco karakuģu darbību traucēt. Citādos apstākļos, ar tik niecīgiem spēkiem vācieši nebūtu Liepāju ieņēmuši un nevarētu ari tik strauji un tik dziļi (Sauļu operācija) Kurzemē ielauzties. Bet sistēmas trūkums, sajukums, bailes un ķildas, vainas velšana citam uz citu un komandieru skaudība uz valsts interešu rēķina jau arī bija cara ģenerālštāba raksturīgākās pazīmes.
priekšpilsētās. Agri, agri, plkv. ltn. Knohelsdorfa nodaļa vēl apšaudīja Liepāju, lai pasteidzinātu pēdējos krievus ātrāki bēgt ārā no pilsētas uz Šķēdes pusi, jo tur nogriezt atkāpšanās ceļu vācieši krieviem nebija spējuši un ar to ari bija jārēķinās. Pilsētā vēl sprāga granātas, kad vācieši sāka doties uz priekšu, jo krievi vairs pretim nešāva. Flote jau iepriekšējā dienā bij sadragājusi pēdējos trīs lielgabalus, kādi vēl Liepājas aizstāvjiem bija un to apkalpe bija jau sen aizbēgusi. Tomēr, virzoties uz pilsētas centru, vācieši gāja pilnā kaujas gatavībā, visumā negribēdami ticēt, ka tik viegli pilsētā tiks, karavīriem tas likās neticami. Bet nekādas pretestības vaira nebija, neviens ienākšanu vairs nekavēja. Otrādi, pretim steidzās visi tie, kas Vāciešus bija gaidījuši jau kopš pirmās kara dienas, jā, pat vēl pirms kara darbības sākšanas. Vēl visi krievi nebija no pilsētas Izgājuši, daudzi nepaguva, tie bija paslēpušies, cerēdami kautkā pazust pa nakti, tumsai uznākot Vāciešu sagaidītāji tad nu tūliņ sāka uzrādīt, kur krievi paslēpušies. Sadalījušies sīkākās vienībās, vācieši sāka apstaigāt pilsētu, uzmeklējot paslēpušos krievus. Citi paši padevās un tā, pavisam vāciešu gūstā krita ap 1600 krievu ttoaravīru. Tos tūliņ visus nolika zem sardzes un jau drīzumā sāka nosūtīt uz gūstekņu nometnēm, vai ari lika pie dažādiem darbiem šepat. Kara trofejas gan nebija visai lielas — 4 ložmetēji un 12 sabojātu lielgabalu, dažādi citādi kara materiāli. Vairumu, uzticīgi taktikai postīt un dedzināt, krievi bija paguvuši, iznicināt — gan sadedzinot, gan sagāžot kanālos.
Uzvaras priekus nedaudz sabojāja kāds krievu robežsargs, kas vienīgais vēl atcerējās zvērastu un pienākumu. Tas bija nocietinājies pie muitas nama, bruņojies ar šauteni, apgādājies ar munīciju. Parādoties vāciešu vienībām, varonīgais robežsargs atklāja uguni, jau ar pirmo šāvienu nolikdams vienu ienaidnieku pie zemes. Nepaguva vēl uzbrucēji attapties, kad jau skanēja citi šāvieni un vēl kāds vācietis, izlaidis ieroci no rokām, smagi nogāzās uz ielas. Izcēlās apjukums, vācieši metās aizsegā, sākumā neattapdamies, no kurienes un kas šauj. Bet robežsargs deva šāvienu pēc šāviena, tiklīdz kāds pabāza galvu, lai atrastu viņa novietojumu. Protams, šai nelielai kaujai nebija lielas nozīmes un uz Liepājas operāciju tā neatstāja nekādu iespaidu. Bet vāciešiem šis robežsargs pierādīja, ka vīri atrodami arī krievu pusē. Labu laiku vilkās apšaudīšanās — robežsargs bija labi paslēpies, bija izveicīgs šāvējs un drošsirdīgs vīrs. Kaut arī vācieši bija pārspēkā, tie ar robežargu netika galā, iekam tas nebij izšāvis visu savu munīciju. Sājā laikā krita vēl vairāki vācu karavīri. Tas pārējos sacēla milzīgu niknumu, bet darīt nekā nevarēja — robežsargam vēl bija patronas un viņa lodes spiedza un dzēla, kā nāvīgas lapsenes. Kad pēdēji munīcija bija galā, varonīgo vīru vācieši nošāva... Vēl tajā pat 8. maijā vācieši sāka Liepāju nocietināt, baidīdamies no krievu pretuzbrukuma. Tie stājās arī pie ugunsgrēku apslāpēšanas, kur tie vēl plosījās.
Vāciešiem bija ienākušas ziņas, ka krievi jau atrodas dienvidos no Kuldīgas: un virzās uz Liepāju. Tāpēc tie steigā izveidoja savu aizstāvēšanos— starp Liepājas ezeru unTosmares ezeru, starp Tosmares ezeru un jūru; gar Vārtavas upi, Durbes ezeru, Saraiķiem. Priekšējās vienības, novērotāji, bij izbīdīti līdz Griezei, Skrundai, Valtaiķiem, Aizputei un Cīravai. Tā noslēdzas Liepājas ieņemšana 1915. gada maija pirmajās dienās. Pasaules kara vācu militārais ģēnijs ģenerālis Ludendorfs par šo operāciju savās atmiņās ierakstījis, ka tā pielīdzināma militāram pastaigas gājienam. Tur nav bijis sevišķu notikumu un tā gājiena dalībniekiem par to palikušas patīkamas atmiņas, kā par interesantu kara epizodi.
Krievu darbību aplūkojot, jāatzīmē, ka tur bija daudz juku, nesaskaņu starp ģenerāļiem, admirāļiem, starp armijas štābu un flotes vadību, kas neizprotamā kārtā bija likusi iznīcināt pilsētas nocietinājumus un aizstāvēšanās ierīces, sabojājot artilēriju, radioraidītāju, aizvedot floti un t. t Pēdējā niecīgajiem un vājajiem vācu jūras spēkiem pie Liepājas bija atstājusi pilnīgu rīcības brīvību, nemaz nemēģinot vācu veco karakuģu darbību traucēt. Citādos apstākļos, ar tik niecīgiem spēkiem vācieši nebūtu Liepāju ieņēmuši un nevarētu ari tik strauji un tik dziļi (Sauļu operācija) Kurzemē ielauzties. Bet sistēmas trūkums, sajukums, bailes un ķildas, vainas velšana citam uz citu un komandieru skaudība uz valsts interešu rēķina jau arī bija cara ģenerālštāba raksturīgākās pazīmes.
25.maijā, Kurzemes Vārds, Nr.122
Grobiņas baznīcas izdaiļošana
Celsim savu baznīcu, tad viņa cels mūsu dzīvi — sekojot šim aicinājumam, Grobiņas ev.-lul draudze šinīs dienās uzsākusi sava dievnama atjaunošanu un rotāšanu. Paredzēts: izsviest baznīcas griestus ar kaļķa grants javu, atjaunot satrunējušo baznīcas grīdu, un nolietoto solu vietā likt jaunus, pārbaznīcā sienas lejas daļu nosegt ar glītu koka paneli, ielikt jaunas durvis un ziemas logus un visu baznīcu pārkrāsot. Vietējās aizsargu nodaļas nolēmušas ziedot vajadzīgos līdzekļus tēvzemes altāra izveidošanai, lai pienācīgi novietotu 1930. gadā dāvināto kritušo varoņu piemiņas plāksni. Draudzes palīdzības komiteja sagādājusi līdzekļus trīs veco un skaisto kroņlukturu atjaunošanai un elektrisko spuldžu ierīkošanai Sekojot mācītāja aicinājumam, jaunatnes kopa un pēdējo gadu iesvētāmie vāc ziedojumus diviem stikla gleznotiem altāra logiem. Jāvēlas, lai savas dāvanas nodotu arī tie jaunieši, kas pašreiz dzīvo ārpus draudzes robežām.
Nupat noslēgts arī līgums ar R.Kablica firmu Rīgā par piemērotas siltā gaisa apkures ierīkošanu.
Visi šie darbi prasīs daudz līdzekļu, bet draudzes vadība nešaubās, ka draudze spēj un spēs tos sagādāt arī šiem darbiem.
Draudzes mācītāja sludinājumam un lūgumam ziedot baznīcas atjaunošanai paklausījuši daudzi draudzes locekļi un vietējās organizācijas sekojot mūsu Valsts Prezidenta priekšzīmei, kas pagājušā gada maijā, iegriezdamies Grobiņas baznīcā, dāvināja Ls 1000. Pēdējā gadā ziedojuši: Gaviezes pagasta pašvaldība Ls 150,—; Grobiņas pagasta pašvaldība — Ls 120.—; Grobiņas pilsētas pašvaldiba — Ls 100.—; Medzes pagasta pašvaldība Ls 70,—;
Nupat noslēgts arī līgums ar R.Kablica firmu Rīgā par piemērotas siltā gaisa apkures ierīkošanu.
Visi šie darbi prasīs daudz līdzekļu, bet draudzes vadība nešaubās, ka draudze spēj un spēs tos sagādāt arī šiem darbiem.
Draudzes mācītāja sludinājumam un lūgumam ziedot baznīcas atjaunošanai paklausījuši daudzi draudzes locekļi un vietējās organizācijas sekojot mūsu Valsts Prezidenta priekšzīmei, kas pagājušā gada maijā, iegriezdamies Grobiņas baznīcā, dāvināja Ls 1000. Pēdējā gadā ziedojuši: Gaviezes pagasta pašvaldība Ls 150,—; Grobiņas pagasta pašvaldība — Ls 120.—; Grobiņas pilsētas pašvaldiba — Ls 100.—; Medzes pagasta pašvaldība Ls 70,—;
(No pašvaldībām vienīgi Tāšu pagasts vēl nav pieteicis savu ziedojumu). Grobiņas lauksaimn. b-ba ziedojusi Ls 60,—; Grobiņas krājkase Ls 50,—; Medzes krājkase Ls 50; Kapsēdas mazpulks — Ls 30.—; Gaviezes lauksaimn. b-ba — Ls 30,—; Medzes - Saraiķu mazpulks — 24.28; Grobiņas patērētāju b-ba — Ls 23,—; Gaviezes pag. apdrošināšanas b-ba — Ls 20,—; Grobiņas mazpulks Ls 11,—; Tāšu mazpulks — Ls 10,—; Gaviezes mazpulks, lauksaimn. b-bas mājturības sekcija un aizsardzes kopīgi rīkoja draudzes sanāksmi, kas deva — Ls 270,—; Draudzes palīdzības komiteja rīkojot sanāksmes savākusi — Ls 380. 27. marta meža talkas dalībnieki ziedojuši Ls 921,33; 14. maija talkas dalībnieki — Ls 150.—.
No atsevišķa ziedotāju pulka jāmin: Kristaps Brūns — Tāšos Ls 50.—; Ilze Plūcējs — Tāšos Ls 50,—; Jānis Ziemelis — Grobiņā Ls 50.—; Māc. Kr. Valters — Ls 200.— ,
Ziedotāju saraksts vēl nav noslēgts un draudzes padome cer, ka tajā sa-vus vārdus ierakstīs vēl daudzi atsaucīgi un priecīgi ziedotāji. Nav šaubu, ka ziedojumus nodos vēl ari tās organizācijas, kas līdz šim savus dāvinājumus nav pieteikušas, un ari Medzes ugunsapdrošināšanas b-ba, kas pilnsapulcē ar balsu vairākumu noraidījusi draudzes lūgumu, atbalstīt baznīcas atjaunošanu. Līdzšinējā draudzes atsaucība kopējiem darbiem un uzdevumiem nostiprina pārliecību, ka ari šīs vasaras darbi labi sekmēsies.
Darbu māklinieeiskā vadība uzticēta māksliniekam Audriņam, ciešā sadarbībā ar pieminekļu valdi, kuras aizsardzībā un uzraudzībā nodota ari Grobiņas baznīca. Technisko uzraudzību uzņēmies būvinspektors Vācietis.
No atsevišķa ziedotāju pulka jāmin: Kristaps Brūns — Tāšos Ls 50.—; Ilze Plūcējs — Tāšos Ls 50,—; Jānis Ziemelis — Grobiņā Ls 50.—; Māc. Kr. Valters — Ls 200.— ,
Ziedotāju saraksts vēl nav noslēgts un draudzes padome cer, ka tajā sa-vus vārdus ierakstīs vēl daudzi atsaucīgi un priecīgi ziedotāji. Nav šaubu, ka ziedojumus nodos vēl ari tās organizācijas, kas līdz šim savus dāvinājumus nav pieteikušas, un ari Medzes ugunsapdrošināšanas b-ba, kas pilnsapulcē ar balsu vairākumu noraidījusi draudzes lūgumu, atbalstīt baznīcas atjaunošanu. Līdzšinējā draudzes atsaucība kopējiem darbiem un uzdevumiem nostiprina pārliecību, ka ari šīs vasaras darbi labi sekmēsies.
Darbu māklinieeiskā vadība uzticēta māksliniekam Audriņam, ciešā sadarbībā ar pieminekļu valdi, kuras aizsardzībā un uzraudzībā nodota ari Grobiņas baznīca. Technisko uzraudzību uzņēmies būvinspektors Vācietis.
1.jūnijā, Fiziskā Kultūra un Sports, Nr.6
Grobiņā
MEŽA SKRĒJIENS GROBIŅĀ,
Grobiņas aizsargu nodaļas jaunsardžu pulciņš rīkoja meža skrējiena sacensības aizsargu sportistiem un neorganizētai jaunatnei.
2 km vidusdistanču skrējējiem uzvarēja O. Puķe (Durbes nodaļa) 7:23,4, 2) Ed. Laugalis (Durbes nodaļa) 7:30, 3) R. Kliečis (Grobiņas nodaļa) 7:33.
1 km sprinteriem 1. vietu ieguva O. Maskars (Grobiņas nodala) 3:7,9, 2) V. Trindals (15. LAPSK) 3:11,3, 3) V. Lāčkoks (Grobiņas nodaļa) 3:11,5.
1 km iesācējiem 1. v. A. Stūrmanis (Grobiņas nodaļa) 3:26,8, bet 1 km neorganizētai jaunatnei līdz 16 gadiem uzvarēja A. Menģis (Liepāja) 4:36,7, 2) G. Kliečis (Grobiņas nodaļa) 4:39.
Grobiņas aizsargu nodaļas jaunsardžu pulciņš rīkoja meža skrējiena sacensības aizsargu sportistiem un neorganizētai jaunatnei.
2 km vidusdistanču skrējējiem uzvarēja O. Puķe (Durbes nodaļa) 7:23,4, 2) Ed. Laugalis (Durbes nodaļa) 7:30, 3) R. Kliečis (Grobiņas nodaļa) 7:33.
1 km sprinteriem 1. vietu ieguva O. Maskars (Grobiņas nodala) 3:7,9, 2) V. Trindals (15. LAPSK) 3:11,3, 3) V. Lāčkoks (Grobiņas nodaļa) 3:11,5.
1 km iesācējiem 1. v. A. Stūrmanis (Grobiņas nodaļa) 3:26,8, bet 1 km neorganizētai jaunatnei līdz 16 gadiem uzvarēja A. Menģis (Liepāja) 4:36,7, 2) G. Kliečis (Grobiņas nodaļa) 4:39.
9.jūnijā, Svētdienas Rīts, Nr.24
Grobiņa
Grobiņas draudze ķērusies pie sava dievnama atjaunošanas un izdaiļošanas. Paredzēts ar javu izsviest baznīcas griestus, atjaunot baznīcas grīdu un solus, ielikt jaunas durvis un ziemas logus un baznīcu pārkrāsot, sienu lejas daļu sedzot ar paneli. Draudzes palīdzības komiteja sagādājusi līdzekļus trīs kroņlukturu atjaunošanai un elektrisko spuldžu ierīkošanai. Draudzes jaunieši vāc ziedojumus diviem stikla gleznotiem altāra logiem. Nupat noslēgts arī līgums ar Kablica firmu Rīga par piemērotas siltā gaisa apkures ierīkošanu. Darbu mākslinieciskā vadība uzticēta māksliniekam Andrinam, ciešā sadarbībā ar Pieminekļu valdi (tās aizsardzībā nodota arī Grobiņas baznīca). Technisko uzraudzību uzņēmies būvinspektors Vācietis.
14.jūnijā, Kurzemes Vārds, Nr.142
Miris centīgs namsaimnieks Grobiņā
Pag. piektdienas pēcpusdienā savā dzīvoklī pēkšņi saļima namsaimnieks Fricis Robinsons. Izsauktais ārsts konstatēja sirdstrieku. Robinsons bija plaši pazīstams kā centīgs un godīgas dabas cilvēks. Bija arī iecienīts kā labs amatnieks - drēbnieks. Nelaiķis bija 60 g. v. Agrākos gados viņš dzīvi piedalījies sabiedriskā dzīvē Grobiņā ieņemdams pilsētas valdes locekļa amatu. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju b-bā darbojies kā valdes loceklis - kasieris, bet sastāvējis arī Grobiņas kooperatīva valdē. Bijis ari apģērbu veidotāju b-bas priekšnieks. Pirmdien, piedaloties kuplam pavadītāju skaitam, uz pēdējo dusas vietu aizsaulē aizgājušo centīgo darbinieku apbedīja Ilgu kapsētā blakus viņa dzīves biedrei un dēlam. Sēru ceremoniju vadīja mācītājs Āboliņš. Jauno kapa kopiņu klāja ziediem.
1.jūlijā, Ceļš un Satiksme, Nr.13
TILTU BŪVNIECĪBA.
Jūnija mēnesī pabeigta virkne tiltu jaunbūvju, starp kurām minamas šādas ievērojamākās: 1) 19,50 m garš stiegrota betona tilts pār Ālandas upi I šķiras ceļā Liepāja-Embūte-Ezere, pie bij. Iļģu dzirnavām, Grobiņas pagastā. Tilts celts atvieglota tipa rāmju konstrukcijā uz 2 iespīlētiem rāmjiem, kuru kājas pamatotas uz pāļiem un pilnīgi apbērtas. Brīvās ailas platums 14 m, brauktuves platums 6 m, kopplatums starp margām 7 m. Darbu kopizmaksa ap Ls 35.000,—.
15.jūlijā, Zeltene, Nr.14
GROBIŅA
Liekas, ka neviena valsts nav tik bagāta notikumiem, kā Latvija. Mums loti bagāta vēsture. Katra zemes pēda var liecināt par svarīgiem vēstures soliem, katra pēda stāsta par atkārtotām cīnām par brīvu Latviju. Neskaitāmas reizes svešas varas izstaigājušas šo zemi un neskaitāmas reizes tā no svešiem atbrīvota. Nemitīgās cīņās gars nesarūsē un diženi cēls tas atjaunots paceļas pāri ikdienībai. Mūsu zemē ir tāda, tagad, samērā maz, dzirdēta vieta, Grobiņa. Reiz tur izcīnija sīvas cīnās kurši un Gotlandes tirgotāji, kas tur bija nocietinājušies, nodibinādami pie Ālandes upes tirdzniecības centru. Ālandes upe, un Liepājas ezers, kā tirdzniecības ceļš bijis loti teicams. Vēlāk šinī vieta atradās jau zviedru karaspēks. Veci raksti stāsta, ka šī vieta bijusi izdevīga ģeogrāfiskā zinā, jo citur bijuši lieli meži un purvāji. Pēc laika kurši guvuši virsroku un lai gūtu kundzību, uzcēluši stipru pili, kuru kā tādu piemin jau 1249. gadā, kā grūti ieņemamu cietoksni, kas sīvi pretojies krustnešiem. Pilij visapkārt bijis ūdens. lekļūt tanī varēja vai nu pārceļoties plostiem, vai laivām. Pēc ilgāka aplenkuma un niknas cīņas Grobiņas kuršu pili ieņēmuši 1255. gadā. Tomēr kūri bija nikni karotāji un savas brīvības sargātāji. Jau 1259. gadā sākās nemieri, un 1260. gadā kurši savu Durbes pili atkaroja no ordeņa un apgabalu iztīrija. Bet vieta bija svarīga, kādēļ ordenis savāca jaunus spēkus un 1269. gadā pili ieņēma un nodedzināja. Redzot šo vietu, var tā īsti iedomāties, ar kādu niknumu un neatlaidību abas puses cīnijušās. Baidīdamies no kuršu spēka, ordenis tikai 1269. gada uzcēla mūra pili. Par pils cēlāju min Oto fon Luterbergu, ordeņmeistaru. Pils celta Ālandes upes krastā. Viņai vajadzēja stiprināt bruņinieku varu Grobiņā un plašajā apkārtnē. No 1399.—1560. g. Grobiņas pilī valdījuši 14 pilskungi. No tiem vissliktākā atmiņā palicis pilskungs Gosvins, par kuru raksti stāsta, ka tas bijis varas kārs un cietsirdīgs, kam nekas nebijis svēts sava mērķa sasniegšanai. 1428. gada ziemā viņš licis Romas garīdzniecības sūtņus dzīvus zem ezera ledus iebāzt un noslīcināt. Pilskungs Klaus, kas valdījis Grobiņā no 1551.-1560. g. uzcēlis pilij pretim lūgšanas namu. Tanī pat vietā hercogs Jēkabs uzcēla tagadējo baznīciņu. 1562. g. hercogs Gothards, naudas trūkuma spiests, Grobiņu ieķīlāja prūšu Albrechtam. Tomēr drīz vinu iegūst atpakaļ Kurzemes hercogs Jēkabs un nodod dzimtsīpašumā savai sievai, hercogienei Luizei Šarlotei. Tomēr tas vēl nebija viss. Kaujas ap Grobiņu notika arī 1659. gadā, kad dēl viņas cīnijās grafs Roberts Douglas, 1701. gadā Kārla XII pulki kāvās pie Grobiņas, 1812. g. franči un 1915.—1918. g. Grobiņā ita vācu okupācijas vara. 1710. g. Kurzemes mēra laikā, arī Grobiņa nepalika sveikā. Ka savā laikā svarīga vieta, Grobiņa var lepoties ar pirmo skolu Kurzemē, kuru nodibināja 16. gadsimtā. Savu vadošo vietu Grobiņa zaudēja ar ārzemēm tikai, pēc Liepājas nodibināšanas, turpretim kā svarīgs saimnieciski administrativs punkts tā jo ilgi paturēja varu.
O. Krolls.
O. Krolls.
1.oktobrī, LPSP AP Prezidija ziņotājs, Nr.27
Grobiņas pilsētas vecākā paziņojums.
Ar Grobiņas pilsētas valdes 1940. g. 1. septembra lēmumu (16. prot. 3. p.), kas stājies spēkā Pilsētu pašvaldības likuma 77. un 104. pantu kārtībā, pārdēvētas un doti nosaukumi šādām ielām Grobiņā:
1. Līdzšinējo Lielo ielu, sākot ar Treimaņa un Dāvidnieka īpašumiem Aizputes virzienā līdz Grobiņas pagasta robežai nosaukt par 17. jūnija ielu.
2. Līdzšinējo Lielās ielas daļu, sākot ar Puķes īpašumu Liepājas virzienā līdz Grobiņas pagasta robežai, — par Liepājas ielu.
3. Ceļu, kas ved no Liepājas ielas uz Ekšteina dzirnavām, — par Kalna ielu.
4. lelu no 17. jūnija ielas uz Skābaržu kal.nu — par Skabāržu ielu.
5. Ālandes ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz Graudu ielai, — par Ālandes ielu.
6. Tā saucamo ~Baznīcas celiņu", sākot no Graudu ielas līdz Skabāržu ielai, — par Pils ielu.
7. Līdzšinējo Augustmuižas ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz Latvijas Bankas īpašumam, pārdēvēt par Graudu ielu.
8. Upes ielai, sākot no īļģu ielas uz mācītāja muižu, atstāt līdzšinējo nosaukumu Upes iela.
9. Iļģu ielai, sākot no 17. jūnija ielas Iļģu muižas virzienā, atstāt līdzšinējo nosaukumu Iļģu iela.
10. Sporta ielai, sākot no Iļģu ielas uz Sporta laukumu, atstāt līdzšinējo nosaukumu Sporta iela.
11. Līdzšinējo Jāņa Čakstes ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz mežziņa dienesta zemei, nosaukt par Raiņa ielu.
12. Krišjāņa Barona ielai, sākot no Raiņa ielas līdz Robežu ielai un gar 160.F un 161 .F zemes gabaliem, atstāt līdzšinējo nosaukumu Krišjāņa Barona iela.
13. Robežu ielai, sākot ar Skolas ielu līdz Krišjāņa Barona ielai un gar pilsētas un pagasta robežu, atstāt līdzšinējo nosaukumu Robežu iela.
14. Dārzu ielai, sākot no 1. maija ielas līdz Robežu ielai un 197.F, 198.F, 165.F un 164.F zemes gabaliem, atstāt līdzšinējo no saukumu Dārzu iela.
15. Līdzšinējo Apšu ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz Raiņa ielai, nosaukt par 1. maija ielu.
16. Ceļu, kas iet no 17. jūnija ielas uz Grobiņas dzelzsceļa staciju, nosaukt par Liepu ielu.
17. Zirņu ielai, sākot ar Rolava ielu līdz Raiņa ielai un gar 173.F—176.F'zemes gabaliem, atstāt līdzšinējo nosaukumu Zirņu iela.
18. Līdzšinējo Pulkv. Kalpaka ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz 1. maija ielai, nosaukt par Rolava ielu.
19. Līdzšinējo Biržumuižas ielu, sākot no 17. jūnija ielas līdz Meža ielai un pagasta robežai Tāšu virzienā, nosaukt par Skolas ielu.
20. Tirgus ielu gar 230.F un 233.F zemes gabaliem nosaukt līdzšinējā nosaukumā par Tirgus ielu.
21. Līdzšinējo Tirgoņu ielu, sākot no Raiņa ielas līdz Tirgus laukumam, nosaukt par Durbes ielu.
22. Tirgus laukumam piegulstošo zemes gabalu apzīmēšanai lietot Tirgus laukumā.
23. Meža ielai, sākot no Skolas ielas un pagasta robežas līdz Rieksta ielai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Meža iela.
24. Līdzšinējo Purvu ielu, sākot no 1. maija ielas līdz Meža ielai, nosaukt par Parka ielu.
25. Dzirnavu ielai, sākot no 17. jūnija ielas Bārtas virzienā līdz pagasta robežai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Dzirnavu iela.
26. lelu, kas iet gar Veco tirgus laukumu un 31.F zemes gabalu, nosaukt par Lauku ielu.
27. Ventspils ielu, sākot no pilsētas kapiem Ventspils virzienā līdz pagasta robežai, nosaukt par Ventspils ielu.
28. Atpūtas ielai, sākot no Ventspils ielas Ventspils virzienā līdz Ventspils ielai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Atpūtas iela.
29. Vanagu ielai, sākot no Ventspils ielas līdz 270.F zemes gabalam, atstāt līdzšinējo nosaukumu Vanagu iela.
30. Priežu ielai, sākot no mežziņa dienesta zemes līdz Riekstu ielai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Priežu iela.
31. Pūces ielai, sākot no Priežu ielas līdz Meža ielai un 271.F zemes gabalam, atstāt līdzšinējo nosaukumu Pūces iela.
32. lelu, sākot no Raiņa ielas un mežziņa dienesta zemes līdz Pūces ielai, nosaukt par jaunatnes ielu.
33. lelu, sākot no Ventspils ielas un 291.F un 291.Fa zemes gabaliem līdz Atpūtas ielai, nosaukt par Kluso ielu.
34. Zaķu ielai, sākot no Ventspils ielas līdz Meža ielai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Zaķu iela.
35. lelu, sākot no Ventspils ielas līdz 286.F zemes gabalam, nosaukt par Zaļo ielu.
36. lelu, sākot no Ventspils ielas līdz Atpūtas ielai, gar 291. Fc un 291.Fd zemes gabaliem, nosaukt par Strautu ielu.
37. Caunes ielai, sākot no Atpūtas ielas līdz Priežu ielai un 292. F zemes gabalam, atstāt līdzšinējo nosaukumu Caunes iela.
38. Sēņu ielai, sākot no Atpūtas ielas līdz Priežu ielai un 293.F un 300.F zemes gabaliem, atstāt līdzšinējo nosaukumu Sēņu iela.
39. Pūpolu ielai, sākot no Priežu ielas un 301.F zemes gabalu līdz Meža ielai, atstāt līdzšinējo nosaukumu Pūpolu iela.
40. lelu, sākot no Ventspils ielas līdz Atpūtas ielai gar 291 .Fd un 291.Fe zemes gabaliem, nosaukt par Tiltu ielu.
41. Līdzšinējo Stūra dambi, sākot no Ventspils ielas līdz Meža ielai gar pilsētas robežu, nosaukt par Riekstu ielu.
Pilsētas vecākais J. Teteris.
Sekretārs A. Avots.
11.oktobrī, Cīņa, Nr.104
Grobiņas patērētāju biedrības darbs
Dažas nedēļas atpakaļ pārvēlēja Grobiņas patērētāju biedrības valdi un revīzijas komisiju. Bijušie varas vīri visādiem līdzekļiem cīnījās, lai atkal iekļūtu pārvaldē, bet tas viņiem neizdevās.
Grobiņas patērētāju biedrībai divi veikali. Viens Grobiņas nomalē, otrs Gaviezē pie pagasta valdes.
Jaunās valdes pirmās rūpes bija patērētāju biedrības līdzšinējo veikalu atdzīvināšana un darbības paplašināšana.
Apsverot veikalu paplašināšanas programu valde atzinusi, ka būtu nepieciešami Grobiņas pilsētas centrā atvērt galveno patērētāju biedrības veikalu un vēl vienu nodaļu otrā pilsētas galā. Tādā kārtā pilsētu apkalpotu 3 biedrības veikali. Bez tam valde atzinusi, ka būtu nepieciešami veikalus atvērt Tāšu pagastā un pie Gaviezes dzelzceļa stacijas.
Centrālā savienība „Turība" biedrības valdes ierosinājumu pārbaudījusi un atzinusi, ka tas pieņemams un atļauja veikalu atvēršanai dota. Domā minētos veikalus atvērt vēl šoruden. Telpas pilsētas veikaliem un Tāšu nodaļas veikalam jau sagādātas un tuvākās dienās. iesāksies veikalu iekārtošanas darbs. Pie Grobiņas pilsētas galvenā veikala projektē iekārtot un atvērt ari maizes ceptuvi, lai pilsētas un apkārtnes iedzīvotājus apgādātu ar labu maizi. Domā arī par auto iegādi preču pievešanai veikaliem.
Lai visus šos jautājumus apspriestu un ar i paplašinātu valdes un revīzijas komisijas sastāvu, kā arī piesaistītu biedrībā apkārtējās pašvaldības un sabiedrības, 13. okt. plkst. 12, Grobiņas lauksaimniecības biedrības telpās valde sasauc biedrības pilnu biedru sapulci.
Pēdējā laikā biedrības biedru skaits stipri pavairojies un sagaidāms, ka tas vēl augs.
Grobiņas patērētāju biedrībai divi veikali. Viens Grobiņas nomalē, otrs Gaviezē pie pagasta valdes.
Jaunās valdes pirmās rūpes bija patērētāju biedrības līdzšinējo veikalu atdzīvināšana un darbības paplašināšana.
Apsverot veikalu paplašināšanas programu valde atzinusi, ka būtu nepieciešami Grobiņas pilsētas centrā atvērt galveno patērētāju biedrības veikalu un vēl vienu nodaļu otrā pilsētas galā. Tādā kārtā pilsētu apkalpotu 3 biedrības veikali. Bez tam valde atzinusi, ka būtu nepieciešami veikalus atvērt Tāšu pagastā un pie Gaviezes dzelzceļa stacijas.
Centrālā savienība „Turība" biedrības valdes ierosinājumu pārbaudījusi un atzinusi, ka tas pieņemams un atļauja veikalu atvēršanai dota. Domā minētos veikalus atvērt vēl šoruden. Telpas pilsētas veikaliem un Tāšu nodaļas veikalam jau sagādātas un tuvākās dienās. iesāksies veikalu iekārtošanas darbs. Pie Grobiņas pilsētas galvenā veikala projektē iekārtot un atvērt ari maizes ceptuvi, lai pilsētas un apkārtnes iedzīvotājus apgādātu ar labu maizi. Domā arī par auto iegādi preču pievešanai veikaliem.
Lai visus šos jautājumus apspriestu un ar i paplašinātu valdes un revīzijas komisijas sastāvu, kā arī piesaistītu biedrībā apkārtējās pašvaldības un sabiedrības, 13. okt. plkst. 12, Grobiņas lauksaimniecības biedrības telpās valde sasauc biedrības pilnu biedru sapulci.
Pēdējā laikā biedrības biedru skaits stipri pavairojies un sagaidāms, ka tas vēl augs.
13.oktobrī, Cīņa, Nr.106
Grobiņa
Pie LK(b)P Grobiņas šūnas nodibināts strādnieku koris. īsā laikā koris jau paspējis iemācīties vairākas dziesmas un pirmo reiz ar saviem priekšnesumiem uzstājās Raiņa piemiņas vakarā. Korī piedalās arī vairāki pamatskolas skolotāji, kamēr citi viņu kolēģi gan aicināti piedalīties, bet atsakās un izvairās, laikam uzskatīdami sevi par kaut ko izcilāku un smalkāku, nekā strādnieki. Tomēr agri vai vēlu arī viņiem būs jāizšķiras. A.
1941
4.janvārī, LPSP AP Prezidija ziņotājs, Nr.3
Liepājas apgabalt. tirdzniec. reģ. tiesnesis, pamatojoties uz tirdzniec. reģ. not. 39. pantu, paziņo, ka, saskaņā ar tiesneša 5940. g. 30. decembra lēmumu (žurn. 1687. num.), Liepājas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra ~A" daļas 692. reģ. numurā, firmas «Atkl. sab. Grobiņas tvaika dzirnavas Vārpa, I. Ekšteins", nodalījumā ir ierakstīts, ka pēc līdzšinējās Lielās ielas pārdēvēšanas Grobiņā personīgi atbildīgo biedru Īlonijas Ekšteins un Rozālijas Ekšteins dzīves vieta un sabiedrības sēdekļa un uzņēmuma atrašanās vieta ir Grobiņā, Kalna ielā.
2.februārī, Brīvais Zemnieks, Nr.29
VESELĪBAS aizsardzības darbu LIEPĀJAS APRIŅĶĪ kārto apriņķa izpildkomitejas veselības aizsardzības daļas vadītāja b. E. Grlnberga. Apriņķis sadalīts 14 iecirkņos, ko pārzin iecirkņu ārsti. Liepājas pilsētai tuvākie pagasti saņem ārstniecisko palīdzību Liepājā, bet Grobiņā, Durbē un Priekulē jau iekārtotas ambulances.
Ārsti - speciālisti uz turieni izbrauc reizi nedēļā. Minētajās vietās nodibināti arī zobārstniecības rajoni.
Paurupes rajona pagasti varēs saņemt medicīnisko palīdzību Paurupē, uz kurieni tāpat izbrauks ārsti speciālisti. Tur tikai pašlaik grūtības rada piemērotu telpu trūkums, bet paredzams, ka ārstniecības punkta vajadzībām jau tuvākajā nākotnē izdosies iegūt robežsargu rīcībā esošo namu. Tur tad iekārtos arī dzemdēšanas nodaļu un zobārstniecības kabinetu. Konsultācija būs Paurupē, ar filiāli Papes ciemā. Iedzīvotāji varēs izmantot ārstus speciālistus bērnu, sieviešu, ausu. deguna un kakla slimībās. Dzemdību nami jau iekārtoti un darbojas Priekulē un Durbē, bet līdz 1. aprīlim Vaiņodē iekārtos bērnu sili ar 25 gultiņām.
Veselības aizsardzības daļa jau nokārtojusi ārstnieciskās palīdzības sniegšanu vietās uz laukiem, kur strādā lielāki darba kolektīvi: Ploču purvā. Paplakā, Vaiņodē. Izriedē u.c. Apriņķī noorganizēti ari divi tuberkulozes dispanseri — Vaiņodē un Liepājā. Tur izmeklē tuberkulozes slimniekus un nosaka viņu ārstēšanas veidus. Vairākās vietās apriņķī paredzēts organizēt bērnu siles un arī bērnu dārzus, lai mātes, aizejot darbos, varētu atstāt drošā apgādībā un uzraudzībā savus mazos mīluļus.
Apriņķa veselības aizsardzības darbs nav viegls, un darbiniekiem bieži vien nākas pārvarēt dažādas grūtības. Visi darbinieki tomēr strādā ar prieku un neatlaidību, kādēļ sekmes ari neizpaliek. Ārstniecības tīkls Liepājas apriņķī rūpīgi. Izstrādāts, un darbi ris plānveidīgi aizvien tālāk.
Ārsti - speciālisti uz turieni izbrauc reizi nedēļā. Minētajās vietās nodibināti arī zobārstniecības rajoni.
Paurupes rajona pagasti varēs saņemt medicīnisko palīdzību Paurupē, uz kurieni tāpat izbrauks ārsti speciālisti. Tur tikai pašlaik grūtības rada piemērotu telpu trūkums, bet paredzams, ka ārstniecības punkta vajadzībām jau tuvākajā nākotnē izdosies iegūt robežsargu rīcībā esošo namu. Tur tad iekārtos arī dzemdēšanas nodaļu un zobārstniecības kabinetu. Konsultācija būs Paurupē, ar filiāli Papes ciemā. Iedzīvotāji varēs izmantot ārstus speciālistus bērnu, sieviešu, ausu. deguna un kakla slimībās. Dzemdību nami jau iekārtoti un darbojas Priekulē un Durbē, bet līdz 1. aprīlim Vaiņodē iekārtos bērnu sili ar 25 gultiņām.
Veselības aizsardzības daļa jau nokārtojusi ārstnieciskās palīdzības sniegšanu vietās uz laukiem, kur strādā lielāki darba kolektīvi: Ploču purvā. Paplakā, Vaiņodē. Izriedē u.c. Apriņķī noorganizēti ari divi tuberkulozes dispanseri — Vaiņodē un Liepājā. Tur izmeklē tuberkulozes slimniekus un nosaka viņu ārstēšanas veidus. Vairākās vietās apriņķī paredzēts organizēt bērnu siles un arī bērnu dārzus, lai mātes, aizejot darbos, varētu atstāt drošā apgādībā un uzraudzībā savus mazos mīluļus.
Apriņķa veselības aizsardzības darbs nav viegls, un darbiniekiem bieži vien nākas pārvarēt dažādas grūtības. Visi darbinieki tomēr strādā ar prieku un neatlaidību, kādēļ sekmes ari neizpaliek. Ārstniecības tīkls Liepājas apriņķī rūpīgi. Izstrādāts, un darbi ris plānveidīgi aizvien tālāk.
14.februārī, Padomju Latvija, Nr.39
Dārzkopības izveidošana Liepājas apriņķī
Liepājas apriņķa izpildu komitejas zemju nodaļas dārzkopības instruktors b. A. Kurps par dārzkopības izveidošanas darbu apriņķī izteicās: ,.Liepājas apriņķī darbosies 2 dārzkopības instruktori. Viens no tiem pārzinās augļkopību un daiļdārzniecību, otrs —sēklu audzēšanu un sakņkopību. Visu apriņķi iedalīs 12 dārzkopības iecirkņos, iekļaujot katrā 1—3 pagastus. Katru iecirkni pārzinās dārzkopības techniķis. Pašlaik darbā jau 9 techniķi. Kurzeme pašlaik būs galvenā Padomju Latvijas augļu devēja, jo pārējos novados augļu koki bargajās ziemās ļoti cietuši. Tādēļ jāvelli liela vērība augļu dārzu rūpīgai apkopšanai. Šogad jāpalielina arī augļu dārzu platības. Liepājai kā plaukstošai rūpniecības pilsētai, kuras iedzīvotāju skaits strauji pavairosies, vienmēr būs vajadzība pēc dārzājiem. Tādēļ dārzāju pastiprinātai audzēšanai jāveltī uzmanība ne tikai Liepājas pilsētas dārzniecības, bet talkā jānāk arī tuvējo pagastu darba zemniekiem no Grobiņas, Pērkones, Nīcas, Medzes un Gaviezes pagasta. Līdz šim Liepājas apkārtnē galvenam kārtām audzēja kāpostus, burkānus, kāļus un galda bietes. Turpmāk vairāk jācenšas audzēt arī tomātus, gurķus, sīpolus un citus dārzājus. Lai taupītu sēklas, katrā pagastā noorganizētas galda biešu un kāpostu dēstu kopaudzētavas, kurās izaudzēs dēstus vietējo darba zemnieku vajadzībām. Jāpavairo arī dārzāju sēklu audzēšana.
Izkops arī daiļdārzniecību. Katrā pagastā darbosies apkārlnes izdaiļošanas komiteja, kas kopīgi ar dārzkopības speciālistiem rūpēsies par sava pagasta centra un apkārtnes izdaiļošanu, ierīkojot atpūtas laukumus, apkopjot sabiedriskās ēkas.
(LTA)
Izkops arī daiļdārzniecību. Katrā pagastā darbosies apkārlnes izdaiļošanas komiteja, kas kopīgi ar dārzkopības speciālistiem rūpēsies par sava pagasta centra un apkārtnes izdaiļošanu, ierīkojot atpūtas laukumus, apkopjot sabiedriskās ēkas.
(LTA)
22.maijā, Brīvais Zemnieks, Nr.121
LIEPĀJAS APRIŅĶA RŪPNIECĪBAS KOMBINĀTA DARBĪBA
Liepājas apriņķa rūpniecības kombinātam pakļautas 25 koku zāģētavas, 20 dzirnavu ar dažādām darbnīcām un zivju dīķiem, viens vilnas apstrādāšanas uzņēmums, vairāki zivju dīķi, 7 mēchaniskās kalēju darbnīcas, 7 galdniecības, viena ādu ģērētava, 2 podiņu cepļi un četri ķieģeļu cepļi. Patlaban strādā 18 kokzāģētavas, kas gatavo būvmateriālus darba zemniekiem un Šoseju pārvaldes Liepājas ceļu daļai. Pārējās zāģētavas remontē vai pārkārto. Pilnā sparā strādā visas 20 dzirnavas. Pie dzirnavām darbojas 6 vilnas apstrādāšanas darbnīcas, no kurām labākās — Grobiņā, Paplakā un Bātē. 12 dzirnavu dīķu aizņem 150 ha un 9 lauku dīķi — 160 ha platību. Kopš divām nedēļām no ziemas dīķiem vasaras dīķos ielaiž karpu mazuļus. Mēchaniskās kalēju darbnīcas veic remonta darbus un gatavo dažādus darba rīkus. Galdniecības gatavo kantora un virtuves galdus, gultas un skapjus darba zemnieku un iestāžu vajadzībām.
5. maijā rūpniecības kombinātā iekļāvās Priekules ādu ģērētava, kas izstrādā ādas aizjūgiem, pastalām, tupelēm un kažokiem, kā miecvielas izmantojot vietējās egļu mizas. Grobiņas podiņu ceplī remontu pabeigs 25. maijā, kad sāks ražot krāsns podiņus un māla traukus. Priekules podiņu ceplī izdedzinātas divas krāsnis un patlaban veic pārbūves darbus produkcijas palielināšanai. Nīcas ķieģelnīca jau saražojusi 20.000 ķieģeļu. Bārtā jēlķieģelus sāka ražot 20. maijā. Šogad Durbē cels jaunas, modernas dzirnavas. Priekulē izbūvēs ratu darbnīcu, kas nodos tirgū pilnīgi gatavus darba ratus zemnieku vajadzībām. Plašu pārbūvi izdarīs bij. Gūžas mēchaniskajā darbnīcā Priekulē. Turpat iekārtos arī mazu lietuvi un cementēšanas krāsni.
5. maijā rūpniecības kombinātā iekļāvās Priekules ādu ģērētava, kas izstrādā ādas aizjūgiem, pastalām, tupelēm un kažokiem, kā miecvielas izmantojot vietējās egļu mizas. Grobiņas podiņu ceplī remontu pabeigs 25. maijā, kad sāks ražot krāsns podiņus un māla traukus. Priekules podiņu ceplī izdedzinātas divas krāsnis un patlaban veic pārbūves darbus produkcijas palielināšanai. Nīcas ķieģelnīca jau saražojusi 20.000 ķieģeļu. Bārtā jēlķieģelus sāka ražot 20. maijā. Šogad Durbē cels jaunas, modernas dzirnavas. Priekulē izbūvēs ratu darbnīcu, kas nodos tirgū pilnīgi gatavus darba ratus zemnieku vajadzībām. Plašu pārbūvi izdarīs bij. Gūžas mēchaniskajā darbnīcā Priekulē. Turpat iekārtos arī mazu lietuvi un cementēšanas krāsni.
13.jūnijā, Jaunais Komunārs, Nr.140
Komjaunieši sekmē fizkultūras darbu
Lai iesaistītu plašākas jaunatnes masas fizkultūras darbā, komjaunatnes pagastu un pilsētu pirmorganizācijas sākušas enerģisku darbu sporta laukumu un peldētavu izveidošanā.
Liepājas pilsētas komjaunieši uzņēmušies pārziņu par turienes sporta stadija izbūvi. Stadijs aizņem 2,5 ha platību. Futbola laukums jau paplašināts līdz normāliem apmēriem — 68/110 m. Skatītājiem ierīkots 300 sēdvietu. Katru vakaru atsevišķu pirmorganizāciju biedri dodas darba talkās. Patlaban sedz skrejceļu 390 metru garumā. Tuvākajā laikā izbūvēs 100 m un 110 m joslu barjerskrējieniem.
Liepājas apriņķī komjaunieši apņēmušies iekārtot 10 priekšzīmīgu sporta laukumu. Rosīgi patlaban strādā Grobiņas sporta laukuma izbūves darbos. Tur komjaunieši vakaru talkās pagatavo dažādus sporta rīkus, kā arī ierīko laukumā šķēršļu joslas.
Liepājas pilsētas komjaunieši uzņēmušies pārziņu par turienes sporta stadija izbūvi. Stadijs aizņem 2,5 ha platību. Futbola laukums jau paplašināts līdz normāliem apmēriem — 68/110 m. Skatītājiem ierīkots 300 sēdvietu. Katru vakaru atsevišķu pirmorganizāciju biedri dodas darba talkās. Patlaban sedz skrejceļu 390 metru garumā. Tuvākajā laikā izbūvēs 100 m un 110 m joslu barjerskrējieniem.
Liepājas apriņķī komjaunieši apņēmušies iekārtot 10 priekšzīmīgu sporta laukumu. Rosīgi patlaban strādā Grobiņas sporta laukuma izbūves darbos. Tur komjaunieši vakaru talkās pagatavo dažādus sporta rīkus, kā arī ierīko laukumā šķēršļu joslas.
2.jūlijā, Kurzemes Vārds, Nr.1
Krievi atkāpušies vislielākā nekārtībā
Kāds vecs karavīrs, kas vakar izbraucis kara darbības rajonā Liepājas tuvējā apkaimē, stāsta savus vērojumus:
«Esmu redzējis daudzus kara laukus, bet Liepājas apkārtnes cīņu laukos redzētais mani pilnīgi pārsteidza. Krievi, neizturējuši Vācijas bruņoto spēku vareno spiedienu, atkāpušies vislielākā nekārtībā. Ceļi un grāvji pilni krievu bruņu mašīnām un transportlīdzekļiem. Viss atrodas haotiskā jūklī. Daudzas mašīnas atstātas pat pilnīgi neskārtas — krievi tās vai nu nav spējuši iedarbināt, vai vienkārši atstājuši, paniskās bailēs paši slēpdamies krūmos un mežos. Krievi atstājuši arī daudz kritušo, pie kuru apglabāšanas strādā vietējie žīdu iedzīvotāji. Visvairāk kritušo un kara trofeju pamests Meža prieka rajonā, kur cīņas norisinājušās visasāk. No kara darbības stipri cietusi Grobiņas pilsēta, kura gandrīz nopostīta. Sagrauta arī Grobiņas baznīca. Lauku mājas Liepājas apkārtnē maz cietušas. »
Liepājas apkārtnē cīņu zaudējušā krievu armija bēga paniskās bailēs. To liecina dažus kilometrus aiz Kara ostas ceļmalā nomestās krievu virsnieku formas tērpi. Krievi jau iepriekš bija sagatavojušies uz bēgšanu, zem formas tērpa uzvelkot civīluzvalku. Frontē līdzi ņēmuši arī sievas. Grāvjos redzamas viņu atstātās zīda kleitas.
«Esmu redzējis daudzus kara laukus, bet Liepājas apkārtnes cīņu laukos redzētais mani pilnīgi pārsteidza. Krievi, neizturējuši Vācijas bruņoto spēku vareno spiedienu, atkāpušies vislielākā nekārtībā. Ceļi un grāvji pilni krievu bruņu mašīnām un transportlīdzekļiem. Viss atrodas haotiskā jūklī. Daudzas mašīnas atstātas pat pilnīgi neskārtas — krievi tās vai nu nav spējuši iedarbināt, vai vienkārši atstājuši, paniskās bailēs paši slēpdamies krūmos un mežos. Krievi atstājuši arī daudz kritušo, pie kuru apglabāšanas strādā vietējie žīdu iedzīvotāji. Visvairāk kritušo un kara trofeju pamests Meža prieka rajonā, kur cīņas norisinājušās visasāk. No kara darbības stipri cietusi Grobiņas pilsēta, kura gandrīz nopostīta. Sagrauta arī Grobiņas baznīca. Lauku mājas Liepājas apkārtnē maz cietušas. »
Liepājas apkārtnē cīņu zaudējušā krievu armija bēga paniskās bailēs. To liecina dažus kilometrus aiz Kara ostas ceļmalā nomestās krievu virsnieku formas tērpi. Krievi jau iepriekš bija sagatavojušies uz bēgšanu, zem formas tērpa uzvelkot civīluzvalku. Frontē līdzi ņēmuši arī sievas. Grāvjos redzamas viņu atstātās zīda kleitas.
8.jūlijā, Kurzemes Vārds, Nr.6
Pirmā brīvā svētdiena
Liepājnieki, kam ir velosipēdi, svētdien izbrauca ārpus pilsētas verot kara nodarīto postu. Lielais vairums no tiem devās Grobiņas virzienā. Ceļa malās redzamas sašautās krievu bruņu mašīnas un nopostītās lauku saimniecību ēkas. Vācu armijas uzvaras gājiena vietu apzīmē karavīru kapu kopiņas šosejas malās. Apkārtējie iedzīvotāji tās glīti uzkopuši,rotājot ar lauku ziediem. Saplūcot ceļa malās baltās puķes un sarkano āboliņu, ar tiem kapu kopas rotāja arī izbraukušie liepājnieki.
Kara vētrā cietusi arī Grobiņas pilsēta. Nopostīts pilsētas rajons ap baznīcu. No pēdējās pāri palikušas tikai baltās mūra sienas. Pārējā pilsētas daļa palikusi neskārta. Lielas cīņas risinājušās pie cietuma saimniecības Batē. To liecina daudzie ierakumi ceļa malās un tīrumos, kā arī izšauto granātu čaulu kaudzes. Pilnīgi sagrautas Bates saimniecības ēkas. Viņu atrašanās vietu apzīmē vienīgi augstie skursteņi.
Kara vētrā cietusi arī Grobiņas pilsēta. Nopostīts pilsētas rajons ap baznīcu. No pēdējās pāri palikušas tikai baltās mūra sienas. Pārējā pilsētas daļa palikusi neskārta. Lielas cīņas risinājušās pie cietuma saimniecības Batē. To liecina daudzie ierakumi ceļa malās un tīrumos, kā arī izšauto granātu čaulu kaudzes. Pilnīgi sagrautas Bates saimniecības ēkas. Viņu atrašanās vietu apzīmē vienīgi augstie skursteņi.
15.jūlijā, Kurzemes Vārds, Nr.12
Sagrautā krievu aerodromā
Vācu armijas drošsirdīgie un izveicīgie lidotāji, izceļoties karam , bumbām sapostījuši arī krievu aerodromu pie Grobiņas. Svētdien sagrauto aerodromu bija izbraukuši apskatīt simtiem liepājnieku. Blakus aerodromam izbūvēta vesela pilsētiņa krievu lidotājiem. Aerodromā redzama desmitām sadegušu un iznīcinātu krievu lidmašīnu — vienvietīgie iznīcinātāji. Vācu bumbas mērķi ķērušas ļoti labi. Apkārtējas ēkas palikušas neskārtas.
Vietējie iedzīvotāji par uzbrukumu stāsta:
«Kad sāka degt krievu lidmašīnas; lidotāji paniskās bailēs metās pa logiem ārā un sabēga mežos. Dažos mirkļos lidmašīnas bija liesmās. Lidmašīnu tvertnēs benzīns eksplodēja ar lielu troksni. Krievu lidotājiem līdzi aizbēga arī viņu līdz nāvei pārbijušās sievas».
Vietējie iedzīvotāji par uzbrukumu stāsta:
«Kad sāka degt krievu lidmašīnas; lidotāji paniskās bailēs metās pa logiem ārā un sabēga mežos. Dažos mirkļos lidmašīnas bija liesmās. Lidmašīnu tvertnēs benzīns eksplodēja ar lielu troksni. Krievu lidotājiem līdzi aizbēga arī viņu līdz nāvei pārbijušās sievas».
19.jūlijā, Kurzemes Vārds, Nr.16
Komunistu barbarisms.
Komunisti izpostījuši Grobiņas, Saraiķu un Gramzdas baznīcas, nošāvuši Ventspils prāvestu Jaunzemi un aizveduši ar ģimenēm Nīcas mācītāju Senbergu un Ēdoles mācītāju Ilēnu. Cīravas mācītājs, bēgdams no apcietināšanas, visu laiku uzturējies Liepājā. Tagad viņš atkal atgriezies savā draudzē.
27.jūlijā, Kurzemes Vārds, Nr.23
Atbalstīs cietušos lauku iedzīvotājus
Liepājas apriņķa vecākā A.Mūrnieka vadībā notika apspriede, kurā pārrunāja karā cietušo Liepājas apriņķa iedzīvotāju atbalstīšanu. Apspriedē piedalījās arī apriņķa pašaizsardzības priekšnieks un cenu inspektors. Paredzēts vākt ziedojumus cietušo zemkopju atbalstīšanai. Gramzdas pagasta nams, skola, nespējnieku nams un draudzes nams sagrauti apšaudīšanās laikā. Medzes pagastā cietušas 68 lauku mājas, Grobiņas pilsētā sagrauti 15 namu. Lauku mājas cietušas arī Grobiņas, Rucavas un citos pagastos. Apspriedē nolēma noskaidrot materiālo zaudējumu apmērus. Tāpat reģistrēs komunistu nošauto un aizvesto iedzīvotāju skaitu.
5.augustā, Kurzemes Vārds, Nr.30
Grobiņnieku vainags kritušiem vācu karavīriem
Vairāki simti liepājnieku un grobiņnieku svētdien pulcējās pie varoņa nāvē kritušo vācu karavīru kapiem šosejas malā, dzelzceļa krustojuma apkārtnē. Cīņā par Liepājas atbrīvošanu viņi atdeva savas dzīvības un palika dusam mūsu zemē. Pateicībā par atbrīvošanu svētdien pie vācu karavīru kapiem noturēja svinīgu piemiņas brīdi. Vaiņagu uz kapu kopiņām nolika Grobiņas pilsētas pašaizsardzības dienesta priekšnieks Dambergs. Izjustos vārdos kritušos cildināja vācu armijas pārstāvis.
DIEVKALPOJUMS PIE BAZNĪCAS DRUPĀM.
Sirmo Grobiņas dievnamu, kas pārcietis daudzas kara vētras, sagrāva lielinieku granātas. No baltā dievnama pāri palikušai vienīgi drupas. Svētdien pie drupām pulcējās Grobiņas pilsētas un apkārtnes iedzīvotāji. Svinīgu dievkalpojumu noturēja prāv. K. Valters. Izjustos vārdos viņš pieminēja mūsu atbrīvotājus — vācu karavīrus, kas, nesot mūsu zemei brīvību, tai dod arī jaunu kārtību. Dievkalpojumam beidzoties tā dalībnieki izklīda, ciešā apņēmībā uz drupām celt jaunu dzīvi Lielvācljas bruņoto spēku apsargāti. Nenogurstoši ķeroties pie darba grobiņnleki uzcels arī jaunu dievnamu.
6.augustā, Kurzemes Vārds, Nr.31
Kara darbības laikā sabojātās Grobiņas baznīcas atjaunošanai draudze saziedojusi 3500 rubļu. Pašlaik apsver jautājumu, vai baznīca būtu atjaunojama, vai paplašināma ar jaunbūvi.
15.augustā, Tēvija, Nr.40
4 apriņķi zaudējuši 1839 iedzīvotājus
Apšauti saimnieki un kalpi. Iznīcināti ganāmpulki un inventārs
Boļševiku - žīdu nodarīto zaudējumu noskaidrošana turpinās visos zemes novados, lai iegūtu kopēju ainu par to, ko viņi nodarījuši latviešu dzīvajam spēkam, saimniecībai un kultūrai.
Tieši kara darbības joslā atradušies vairāki Kurzemes apriņķi. Vissmagāk cietis Liepājas apriņķis, kur jau pirmajās cīņu dienās risinājās sīvas kaujas. Visvairāk cietuši Medzes un Grobiņas pagasts, bet no pilsētām — Grobiņa un Liepāja. Boļševiku artilērija sadragājusi daudzas saimniecības. Iznicināti ganāmpulki un inventārs, apšauti saimnieki un kalpi. Nodedzis Gramzdas pagasta centrs — pagasta nams, skola, ārsta māja un pārējās ēkas.
Jūnija vidū no apriņķa pagastiem uz padomiju aizvesti 472 iedzīvotāji. Visvairāk skarts Nīcas (39), Rucavas (31) un Asītes (26) pagasts. No aizvestajiem 44 kultūras darbinieki, 263 lauksaimnieki, 166 bērni. Kara laikā no Krotes pagasta pionieru nometnes vēl aizvesti 80 Liepājas pilsētas iedzīvotāju bērni. Arestētas 35 personas, noslepkavota — 21. Boļševiki, būvēdami aerodromu Vaiņodē, nopostījuši 12 saimniecību 159.000 rubļu vērtībā. Nopostītas arī 7 sabiedriskas ēkas un pa daļai 2 tilti 4,6 milj.. rbļ. vērtībā. Grobiņas pilsētā sagrautas 30 ēkas par 2,2 milj. rbļ. Lauksaimniekiem nopostīts 141,5 ha sējumu, iznīcināts lielāks skaits liellopu un zirgu.
24.septembrī, Kurzemes Vārds, Nr.73
Grobiņā noārda žīdu sinagogu
Grobiņā noārda žīdu sinagogu Lielā ielā. Iegūtos materiālus izlietos kara darbības laikā sabojāto namu izlabošanai. Sinagogā atrada žīdu baušļus uz teļa ādas un dažādas vecas grāmatas.
25.septembrī, Kurzemes Vārds, Nr.74
Grobiņā nojauc karā cietušos namus
Grobiņas pilsētā kara darbības laikā cietušas 5 ēkas. Pilnīgi izdeguši 10 namu. Grobiņas pilsētas valde namu nojaukšanu izsludināja vairāksolīšanā. Sagrauto namu drupu novākšanu nosolīja apkārtējie iedzīvotāji. Noārdīto namu materiālus izlietos jaunu ēku būvēm. Ugunsgrēkā stipri cietusi arī Grobiņas aptieka. Namu paredzēts izlabot. Vēsturiskais Grobiņas pilskalns ar apstādījumiem līdz šim nebija apžogots. Pilskalnā čigāni bieži ganīja zirgus un aplauza kokiem zarus. Daži šeit ganīja arī lopus. Grobiņas pilsētas valde tagad pilskalnu apžogojusi.
2.oktobrī, Kurzemes Vārds, Nr.80
Likvidēts slepens spēļu klubs Grobiņā
Grobiņas pilsētas iedzīvotāji, pēc atbrīvošanas no žīdu - komunistu jūga, centīgi sāka strādāt pie savas pilsētas atjaunošanas. Lai ātrāk dziedētu kara laikā sistās brūces, iedzīvotāji ar lielu darba prieku un mīlestību atjaunoja izpostīto pilsētu. Tomēr pēc īsa laika bija vērojami arī cilvēki, kas nestādīja par pienākumu piedalīties kopīgā darbā, bet nodevās karšu spēlei. Karšu spēlmaņi nodibinājuši savu «spēļu ellīti» Lielā ielā 10, kur parasti sapulcējušies azardisti. Tie spēlējuši par augstām naudas surnām, bieži nospēlēdami kārtīs arī velosipēdus un uzvalkus. Karšu spēlēšanai Grobiņā bija kļuvusi ļoti populāra, un spēlmaņu skaits auga. Drošības policija spēlmaņiem nāca uz pēdām un galvenos azardistus ievietoja koncentrācijas nometnē. Tur viņus pieradinās pie kārtīga un ražīga darba.
Par neatļautu naudas spēli pie atbildības sauc 7 spēlmaņus: Ernestu Citronu, Jāni Salmu, Indriķi Sametu, Andreju Ķeizaru, Miķeli Uchtovu, Valfridu Kalnenieku un Imantu Rozenšteinu.
Par neatļautu naudas spēli pie atbildības sauc 7 spēlmaņus: Ernestu Citronu, Jāni Salmu, Indriķi Sametu, Andreju Ķeizaru, Miķeli Uchtovu, Valfridu Kalnenieku un Imantu Rozenšteinu.
Betonē Grobiņas šoseju
Uzsākti betonēšanas darbi uz Grobiņas šosejas starp 6. un 7. klm. Nodarbināti ap 40 strādnieku. Betonēšanas darbu laikā braucēju kustība novirzīta pa Grīzupes, vai Bates ceļu.
7.oktobrī, Kurzemes Vārds, Nr.84
Kurzemes apgabala komisāra brauciens pa Liepājas apriņķi
LIELVĀCIJAS UZVARA BŪS ARĪ LATVIEŠU UZVARA
Kurzemes apgabala komisārs Dr. Alnor's, pēc nesenā brauciena pa Kurzemi, divas dienas veltīja sīkākai Liepājas apriņķa apskatei, piektdien un sestdien ar saviem līdzdarbiniekiem apmeklēdams Grobiņas, Durbes un Priekules pilsētas, kā arī vairākus pagastus. Braucienā piedalījās arī apgabala policijas priekšnieks Dr. D i e t r i c h 's. Apgabala komisāru un viņa Iīdzdarbiniekus pavadīja apriņķa iestāžu vadītāji.
Visur, kur vien apgabala komisārs ieradās, viņam rīkoja svinīgu sagaidīšanu. Visās apstāšanās vietās bija celti goda vārti, pie kuriem augsto viesi sveikt pulcējās daudz iedzīvotāju. Apgabala komisārs saņēma neskaitāmas ziedu veltes, kuras tam pasniedza novada skaistajos tautas tērpos greznojušās tautu meitas un jaunatne. Visur bija vērojamas priecīgas sagaidītāju sejas, visur atskanēja no komunistu jūga atbrīvoto iedzīvotāju sirsnīgi sumina jumi Fūhrer'am Ādolfam Hitleram. Apriņķa mazpilsētu un pagastu pārstāvji ziņoja apgabala komisāram par boļševiku nodarīto postu, apliecinādami iedzīvotāju stingro apņēmību sadziedēt smagās brūces. Pagastu pārstāvji augstajam viesim iepriecinoši varēja ziņot, ka visi lauku darbi sekmīgi veikusies un laukos valda jauns darba spars.
Uzklausot mazpilsētu un pagastu vecāko ziņojumus un vajadzības, apgabala komisārs Dr. Alnor's pateicās par sirsnīgo sagaidīšanu un norādīja uz kopējo svarīgo darbu, kas veicams dzīves atjaunošanai. Lielā cīņa par Eiropas atbrīvošanu no komunistu un žīdu briesmām vēl nav beigusies. Tā turpināsies tik ilgi, kamēr Āzija būs aizdzīta atpakaļ ua Āziju, Šinī cīņā Iekļauti visi — karavīri frontē un iedzīvotāji dzimtenē. Šai cīņā tagad iekļauta ari latviešu tauta. Lielvācijas uzvara būs arī latviešu uzvara, jo cīņa iet arī par to, vai latvieši kā tauta pieder Eiropai, jeb tā ir tikai kā valnis uz Āziju. «Mums jāatsakās no visa tā, kas mūs šķir un jāizceļ, kas mums kopējs. Es nešaubos, ka mēs varēsim labi sastrādāt kopā» , teica apgabala komisārs. «Uzbūvēt Jauno Eiropu ir mūsu Fūhrer'a sūtība. Solīsimies viņam sekot līdz galam, līdz uzvarai.»
PLOCU KŪDRAS FABRIKA.
Apgabala komisārs ar pavadoņiem vispirms apstājās Ploču kūdras fabrikā, ceļā vērodams daudzās nopostītās zemnieku mājas, kuras sarkanarmieši atkāpdamies bija nodedzinājuši. Vietām iedzīvotāji jau sākuši ēkas atjaunot. Ploču kūdras fabrikā pie celtiem goda vārtiem bija sapulcējušies fabrikas strādnieki. Apgabala komisāru pārējo fabrikas strādnieku vārdā apsveica Kārlis Kūlmanis. Sekoja fabrikas apskate, Viesis sevišķi interesējās par pakaltu kūdras un izolācijas plātņu ražošanu, apmeklēdama abas šīs nodaļas. Paskaidrojumus par darbības gaitu sniedza fabrikas pārvaldnieks E. Auns. Pie Medzes pagasta nama apgabala komisāru apsveica pagasta vecākais J. Landers. Viesis saņēma tautisko skateri ar cimdu pāri. Turpmākais ceļš veda uz karā stipri nopostīto Grobiņu. Pilsētas un pagasta pārstāvji un vietējie iedzīvotāji bija pulcējušies pie pagasta valdes ēkas, kas vēl bija palikusi neskārta šinī pilsētas daļā. Mazās Grobiņas bēdas izsūdzēja pilsētas vecākais Dr. O. Evaldsons. Arī šeit, tāpat kā pārējās apstāšanās vietās, apgabala komisārs rūpīgi uzklausīja pilsētas vajadzības un uzrunāja sapulcējušos iedzīvotājus.
Ceļā uz Durbi apgabala komisārs Dr. Alnor's ar pavadoņiem iegriezās Aisteres piensaimnieku sabiedrībā, apskatīdams pienotavas iekārtu. Pienotavas dārzā atrodas kāda kritušā Lielvācijas karavīra kaps, uz kura apgabala komisārs nolika ziedus.
DURBE UN PRIEKULE.
Durbē pie goda vārtiem stāvēja pašaizsardzības darbinieku un jaunatnes ierindas. Arī šeit bija sapulcējušies daudz pilsētas iedzīvotāju, kuru vārdā viesi sveica pilsētas vecākais A. Gusts. Liepājas apriņķa pašvaldību un iedzīvotāju vārdā apgabala komisāru apsveica apriņķa vecākais A. Mūrnieks, apliecinādams apriņķa iedzīvotāju jauno dzīves sparu. Pie Lielvācijas un Latvijas karogiem greznotā pilsētas valdes nama apgabala komisārs pieņēma vietējās pašaizsardzības grupas parādi. Pie sirmās Durbes baznīcas, lielu koku pavēnī, atdusas daži varoņu nāvē kritušie Durbes atbrīvotāji —Lielvācijas karavīri. Uz viņu kapu vietām, pie kurām stāvēja pašaizsardzības darbinieku godasardze, apgabala komisārs nolika ziedus. Orķestris atskaņoja svinīgu korāli.
Pēcpusdienā apgabala komisāra Dr. Alnor's ar pavadoņiem ieradās trešā Liepājas apriņķa mazpilsētā — Priekulē, ceļā uz brīdi iegriežoties Krotes pamatskolā. Arī priekulnieki gaidīto viesi lielā skaitā bija ieradušies sveikt pie saviem goda vārtiem. Pēc pilsētas galvas Tērauda apsveikuma, priekulnieki apgabala komisāram piemiņai pasniedza latviskiem ornamentiem greznotu pūra lādi. Priekule bija tā laimīgā Latvijas pilsēta, kuru Lielvācijas karaspēks atbrīvoja pirmo. Pilsētas atbrīvošanas cīņās savas dzīvības atdevuši vairāki vācu karavīri, kuru kapus priekulnieki glīti uzposuši. Savas ziedu veltes uz šiem kapiem nolika arī apgabala komisārs. Priekulē Dr. Alnor's iepazinās ar šejienes plašākās organizācijas — patērētāju biedrības darbu, kas aptver visu apkārtni. Apskatīja arī ķieģeļnīcu. Priekules patērētāju biedrību ar viņas blakus uzņēmumiem jau vairākus gadus vada Krūmkalns.
GRAMZDA UN BĀRTA,
Pie nodegušā Gramzdas pagastnama drupām apgabala komisāru sagaidīt bija pulcējušies vietējie iedzīvotāji, kuru vārdā viesi sveica pagasta vecākais A. Hasmanls. Apskatīja vietējo pienotavu un siernīcu. Bārtā apgabala komisāru ar dziesmām sagaidīja tautu meitas savos rakstainos bārtenieču tērpos. Dziesmu skandinātajās viesim aplika skateri. Bārtas iedzīvotāju pateicības apliecinājumu par atbrīvošanu no boļševiku jūga izteica pagasta vecākais J. Teļdruva.
RUCAVA.
Bija satumsis jau vakars, kad Dr.Alnor's un pavadoņi ieradās Rucavā. Par reto apciemojumu bija priecīgi satraukts viss Paurupes ciems. Pie baznīcas, kur notika sagaidīšana, bija pulcējušies gandrīz visi ciema iedzīvotāji un daudz pagasta zemnieku. Pie Rucavas pagastnama apgabala komisāru sagaidīja viet. pašaizsardzības grupas jātnieku eskorts, kas viņa automašīnu pavadīja līdz ciemam. Svinīgi ieskanējās ciema baznīcas vecais zvans. Klusi dūca ērģeles ļaužu pārpildītā dievnamā, kurā, pēc Rucavas pagasta vecākā M. Beta apsveikuma vārdiem, iegriezās arī apgabala komisārs. Vēl ziedu veltes uz atbrīvotāju un latviešu partizānu kapu vietām ciema kapsētā un pirmās dienas brauciens bija noslēdzies.
Dr. Alnor's ar pavadoņiem pārnakšņoja Rucavas valsts pamatskolā. Šeit viesi patīkami pārsteidza spēcīgais rucavnieku vīru koris, kas nodziedāja vairākas patriotiskas dziesmas. Arī rucavnieki lūdza pieņemt viņu piemiņas velti — skateri.
Sestdien apgabala komisāra ieradās Papes zvejnieku ciemā, kur viņu apsveica vietējo zvejnieku pārstāvis J. Vamzis. Apskatīja arī Papes zvejnieku ostu. Apgabala komisārs apmeklēja ari Rucavas pagasta «Urbānu» saimniecību, kas ir priekšzīmīgākā visā pagastā. Mājas īpašnieku Jāni Jaunciemu ar ģimeni komunisti izsūtījuši uz Sibīriju, un lielo saimniecību tagad vada viņa vecā māte. Šī sirmā māmiņa raudādama stāstīja par lielo nelaimi, kādu tai nodarījuši barbariskie komunisti. Viņa raud un reizē ir dziļi aizkustināta par augsto viesu pēkšņo apciemojumu. Viņas sirdi pilda dziļas pateicības jūtas Lielvācijas varonīgajai armijai, kas izglābusi visus latviešus no tālākā boļševiku posta un iznīcības. Un šādas mājas, kuru saimnieki aizvesti padomijas bada un moku klajumos, sastopamas katrā pagastā.
NĪCAS IEDZĪVOTĀJU CILDENA PRIEKŠZĪME.
Liela pacilātība par augstā viesa ierašanos sestdien valdīja ari Nīcā. Pie pagastnama apgabala komisāru sagaidīja Nīcas pašaizsardzības grupas jātnieku eskorts un pavadīja līdz pagasta centram. Jau pa lielu gabalu pretim mirdzēja ugunssārtie nīcenieču brunči, saulē vizuļoja tautu meitu vaiņagi un lielās krūšu saktas. Pie goda vārtiem arī šeit bija pulcējušies daudz vietējo iedzīvotāju, kas dziļi uzmanībā noklausījās apgabala komisāra runā un sirsnīgi sumināja Lielvācijas Vadoni un viņa tērauda armiju, kas zem Victoria uzvaras zīmes neatturami lauž ceļu jaunam laikmetam, atbrīvojot komunistu un žīdu verdzinātās tautas. Nīcas valsts pamatskolas zālē, kas bija kā pieblīvēta ļaudīm, pagasta vecākais J. Sīkle paziņoja, ka vietējie Iedzīvotāji ziedojuši tai Lielvācijas armijas vienībai, kas atbrīvoja viņu pagastu no komunista jūga, 257 cimdu pārus un 106 zeķu pārus un lūdza apgabala komisāru šīs veltes pieņemt. Atzīmējams, ka Nīcas iedzīvotājus vissmagāk skāris komūnistu terors, jo no šī pagasta uz padomiju izsūtīti 40 iedzīvotāju. Vietējais koris atskaņoja vairākas dziesmas, bet Nīcas dejotāji demonstrēja tautiskās dejas. Nīcenieces apgabala komisaru apdāvināja ar tautisko skateri un rakstainu cimdu pāri, pasniegdamas pa skaistam cimdu pārirn arī viņa līdzdarbiniekiem. No Nīcas apgabala komisārs Dr. Alnor's, sirsnīgi izvadīts, atgriezās Liepājā.
17.oktobrī, Kurzemes Vārds, Nr.93
Būvē jaunu pilsētas valdes namu
Grobiņas pilsētas valdes līdzšinējās telpas ļoti šauras un nepiemērotas. Šinīs dienās Grobiņas amatnieki Lielā ielā 52 uzsāka celt jaunu divstāvu namu pilsētas pašvaldības vajadzībām. Jaunajā namā izbūvēs zāli sapulcēm, pilsētas vecākā kabinetu, pieņemšanas un citas attiecīgās telpas. Būvmateriālu ņem no nojauktās žīdu sinagogas.
6.novembrī, Kurzemes Vārds, Nr.109
Atjaunos Grobiņas baznīcu
Par Grobiņas mācītāju ievēlēts un apstiprināts līdzšinējais vikarmācītājs Roberts Āboliņš. – Grobiņas sagrauto baznīcu atjaunos, izlietojot vecos mūrus. Baznīcas atjaunošanas projektu aicināts izstrādāt prof. Kundziņš. Visi Grobiņas draudzes locekļi uzaicināti no 10. līdz 13.novembrim pievest Iļģu zāģētavai kokus, kurus izstrādās baznīcas atjaunošanai. Par Nīcas vikarmācītāju iecelts mācītājs Oskars Brikmanis.
17.decembrī, Kurzemes Vārds, Nr.144
1.088.000 papirosu Lejaskurzemes smēķētājiem
Daudz lauku smēķētāju piesūtījuši mūsu laikraksta redakcijai vēstules, kurās tie sūdzas par lauku patērētāju biedrību tabakas un papirosu sadali. Lai noskaidrotu tabakas preču sadales kārtību, mūsu līdzstrādniekam bija saruna ar centrālās savienības «Turība» Liepājas nodaļas vadītāju J. Krūmu, kurš paskaidroja:
Tabakas preču sadali Lejaskurzemes patērētāju biedrībām kārto «Turība» . Tā patērētāju biedrībām tabaku un papirosus sadala proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Sākumā bija paredzēts izsniegt katram smēķētājam 4 papirosus dienā. No tā vadījās arī «Turība», sadalot no Rīgas saņemto tabakas preču devu. Tagad smēķētāju skaits strauji pieaug un dienas norma noslīdējusi uz 2 papirosiem un pat vēl mazāk. Minētā parādība nav uzskatāma par normālu, jo klāt nākušie ir tā saucamie “kara laika smēķētāji”, kuriem tabakas preces, kā nesmēķētājiem nepienāktos saņemt. Šī iemesla dēļ pielaižama arī varbūtība , ka daži smēķētāji savu pienākošo devu nav saņēmuši. Turpmāk patērētāju biedrības tabakas preces izsniegs vienīgi pret reģistrēto smēķētāju sarakstiem. Lauciniekiem - smēķētājiem jāreģistrējas savās patērētāju biedrībās, kur tie turpmāk saņems papirosus un tabaku. Novembra mēnesī tabakas devu saņēmušas visas patērētāju biedrības. «Turības» Liepājas nodaļa Lejaskurzemes patērētāju biedrībām novembrī izsūtījusi 1.088.000 papirosu. No tiem Rucavas patērētāju biedrība vien saņēmusi vairāk kā 120.000, bet Skrundas patērētāju biedrība — 100.000 papirosu. Durbes un Grobiņas smēķētāji saņēmuši arī decembra devu. To vietējās patērētāju biedrības atvedušas ar savām automašīnām no Rīgas. «Turība» tabakas preces pārējām patērētāju biedrībām vēl nav saņēmusi transporta grūtību dēļ.
1942
18.februārī, Deutsche Zeitung im Ostland, Nr.49
Piemiņas pasākums kritušajiem
Grobiņas (Liepājas-Aizputes apriņķī) iedzīvotāji pulcējās ceremonijā pie kāda krituša vācu karavīru kapa, kurā viņi pieminēja visus kritušos vācu varoņus. Mirušā sieva bija atsūtījusi sēru lenti ar lūgumu, lai to piesprādzētu vainagam un noliktu pie kapa.
Viņas lūgums tika apmierināts, un kritušā karavīra dzimšanas dienā tika nolikts vainags ar lenti. Grobiņas luterāņu draudzes mācītājs R. Abolin, turēja dedzīgu runu, Liepājas-Aizputes apriņķa vadība nolika vairākus vainagus, un kritušajiem varoņiem veltītu dzejoli lasīja no luterāņu draudzes Sieviešu nodaļas vadītāja L. Egle. Visbeidzot, Liepājas lauka komandantūras pārstāvji nodeva kopēju pateicību par sirsnīgu līdzjūtību un kapu kopšanu.
8.aprīlī, Kurzemes Vārds, Nr.80
Nāve pirtī. Grobiņas pagasta Straumu māju saimnieks uz svētkiem izkurinājis pirti. Saimnieks un pārējie mājas iemītnieki nomazgājušies un aizgājuši uz mājām. Pirtī vēl palicis peroties saimnieka 33 g. v. dēls Alfrēds Ķīvits. Pagājis ilgāks laiks, bet Ķ. nepārnācis. Ķ. atrada pirtī bez dzīvības. Izsauca Grobiņas ārstu, kas konstatēja, ka Ķīvits saindējies ar tvanu, kas arī bijis nāves cēlonis. Nelaiķis bija precējies. Viņu apbedīs 9. apr. Limbiķa kapos.
23.aprīlī, Kurzemes Vārds, Nr.93
Grobiņas pilsētas valde uzaicina visus, kas 1941. gada rudenī no Grobiņas krāj-aizdevu sabiedrības vairāksolīšanā Grobiņas pilsētas robežās nopirka ķieģeļu mūrus un akmeņu pamatus tos novākt vēlākais līdz ši g. 15. maijam, pēc kam pilsētas valde minētos objektus izsolīs otrreiz.
28.maijā, Kurzemes Vārds, Nr.121
Draudzība ar kokiem
Grobiņas meža dienu komitejas rīkotā meža dienā piedalījās Grobiņas pagasta un pilsētas iedzīvotāji un skolu jaunatne. Pilsētā iedēstīja piemiņas kokus Grobiņas atbrīvošanas cīņās kritušiem varoņiem un boļševiku aizvestā A. Reķa piemiņai. Pēc tam meža dienas dalībnieki stādīja kokus Grobiņas pilskalnā, Skābaržu kalnā un pie Grobiņas skolas nama. Nākošā meža dienā iedēstīja piemiņas cerību kociņus boļševiku aizvestiem: Kalniņam — Grobiņas Māliņos, māksliniekam H. Aplociņam — Grobiņas Aplociņos; Aļēnam — Grobiņas Aļēnos un mežzinim A. Snipānam — Grobiņas Mežsētās.
Inž. mežk. Lācis, Grobiņas meža dienu komitejas priekšnieks.
Inž. mežk. Lācis, Grobiņas meža dienu komitejas priekšnieks.
1.augustā, Deutsche Zeitung im Ostland, Nr.208
GROBIŅA
Varoņu ceremonija
Grobiņas iedzīvotāji pulcējās kapos uz piemiņas dievkalpojumu kritušajiem vācu karavīriem. Klāt bija visas augstākās apriņķa un pilsētas pārvaldes amatpersonas. Tika nolikti daudz vainagu.
Grobiņas policijas darbinieki šinīs dienās piedalījās Grobiņas pagasta Kviešu mājās ražas novākšanas talkā.
12.septembrī, Kurzemes Vārds, Nr.211
Grobiņas policijas darbinieki šinīs dienās piedalījās Grobiņas pagasta Kviešu mājās ražas novākšanas talkā.
16.oktobrī, Kurzemes Vārds, Nr.240
Grobiņas pagastā no bojāta dūmvada aizdegās Rudzīšu māju
pirts jumts. Māju iedzīvotāji šo uguni drīz pamanīja un nodzēsa.
1943
1.februārī, Baznīcas Ziņas, Nr.2
Grobiņas draudzes Medzes pag. sieviešu komitejas locekles ievainotiem brīvprātīgajiem atvedušas pārtikas vielas un adījumus.
3.martā, Deutsche Zeitung im Ostland, Nr.62
Grobiņas jaunais rātsnams
Dažas dienas atpakaļ tika izbeigti būvniecības darbi pie
divstāvu ēkas, kas piešķirta Grobiņas pašvaldībai. Tās apakšstāvā izvietotas
biroju telpas, sēžu zāle un pieņemamās telpas, kamēr augšstāvā atrodas pilsētas
pārvaldes darbinieku dzīvokļi.
4.aprīlī, Baznīcas Ziņas, Nr.14
Grobiņas draudzes jaunieši no Grobiņas un Tāšu pagasta, draudzes māc. R, Āboliņa vadībā, marta pirmajā nedēļā Rīgā apmeklējuši un apdāvinājuši ievainotos karavīrus; ievainoto vidū bijuši arī daži liepājnieki un citu tautu piederīgie, kas saņēmuši veltes.
1944
14.aprīlī, Kurzemes Vārds, Nr.87
Draudžu ziņas
Grobiņas ev.lut. draudzē dievkalpojumi Grobiņā, saskaņā ar apriņķa ārsta rīkojumu, līdz turpmākam pārtraukti epidēmijas dēļ. Tāpat pārtraukta arī svētdienas skola Grobiņā.
4.jūnijā, Deutsche Zeitung im Ostland, Nr.152
Bezdarbniekiem atrasts noderīgs pielietojums
Šogad Grobiņas un apkārtnes dārzos gurķu un kāpostu aizņemtā platība krietni palielināta. Šī iemesla dēļ bija svarīgi piesaistīt jaunus strādniekus. Nesenā Grobiņas iedzīvotāju nodarbinātības pārskatā izrādījās, ka pat šobrīd ir ļaudis, kas nav izpidījuši savu darba pienākumu. Caur nodarbinātības kantori Liepājā apzinātas 40 personas, kas izvairījušās no darba, kuras varētu norīkot darbā Grobiņas dārzos; arī vietējās mežniecībās strādniekus var norīkot pie priežu mizu savākšanas.
29.jūnijā, Kurzemes Vārds, Nr.149
Dziesmu diena Grobiņā
Kupls skaits grobiņnieku un apkārtējo iedzīvotāju, starp tiem arī daudz liepājnieku, Līgo svētku dienā pulcējās Grobiņas Skābaržu kalnā, kur, atzīmējot Grobiņas atbrīvošanu no boļševikiem, notika dziesmu diena ar apkārtējo ev.-lut. draudžu koru piedalīšanos. Svētkus ievadīja dalībnieka kopējais gājiens no tautskolas uz karogiem rotāto Skābaržu kalnu. Pēc latviešu tautas lūgšanas un Grobiņas ev.-lut. Draudzes mācītāja R. Āboliņa ievada vārdiem, svētku dalībniekus uzrunāja Grobiņas iec. prāV. K. Valters. Svētku runai sekoja koncerta daļa, kurā piedalījās Liepājas, Grobiņas un Durbes ev.-lut. draudžu apvienotie kori
diriģenta H. Lindemaņa vadībā. Svētkus noslēdza vairākkārt nodziedātā «Tev mūžam dzīvot, Latvija»
diriģenta H. Lindemaņa vadībā. Svētkus noslēdza vairākkārt nodziedātā «Tev mūžam dzīvot, Latvija»
2.jūlijā, Baznīcas Ziņas, Nr.28
Grobiņas draudzes palīdzības komiteja ģimenes dienā — 14. maijā — svinēja savas darbības 10 gadu atceres svētkus. Svētkus ievadīja ar pateicības dievkalpojumu lūgšanas namā. Pēcpusdienā pie kopēja azaida galda sumināja 5 darbinieces, kas komitejā darbojušās no dibināšanas dienas — Ķera, Grimsta, Egles, Audera un Mizēna kundzes un pieminēja 14. jūnijā izsūtīto darbinieci Kalniņa kundzi. Svētkos komitejai sveicienus nodeva kaimiņu draudzes. Palīdzības komiteja savā darbības laikā bija iegādājusies altāra segas, aizkarus, traukus un citu inventāru, kā arī daudz dāvājusi izvedot kapitālremontu Grobiņas baznīcā 1940. g. vasarā. Kara dienās viss vāktais un gādātais gājis bojā līdz ar dievnamu. Darbinieces no jauna sākušas iegādāt nepieciešamo inventāru, darinājušas segas un posušas lūgšanas namu — tagadējo dievkalpojumu vietu, kā arī ik gadus ar rudens augļiem un dāvanām apmeklējušas ievainotos karavīrus Rīgā. Lai Dievs uztur arī turpmāk kalpošanas garu!
1945
6.janvārī, Tēvija, Nr.5
Liepājas novada komisāra paziņojums par petrolejas lampu apķīlāšanu Liepājas cietokšņa apgabalā.
1. Visas Liepājas cietokšņa apgabalā privātās mājsaimniecības atrodošas lietojamās un nelietoja mās petrolejas lampas ar šo apķīlātas bruņoto spēku vajadzībām.
2. Petrolejas lampu īpašniekiem Liepājas pilsētā tās pret kvīti jānodod attiecīgā policijas iecirknī līdz 1945. g. 8. janvārim.
3. Petrolejas lampu īpašniekiem Grobiņas pilsētā un pagastā un Medzes un Pērkones pagastos tās jānodod līdz 1945. g. 15. janvārim attiecīgas pagastu valdes.
4. Katrā mājsaimniecībā viena lietojama lampa uzskatāma ka neapķīlājama, tādēļ ta atbrīvota no nodošanas. Lauksaimniecības, kur apkopjami lopi, bez tam viena kūtslaterna uzskatama kā neapķīlājama un tā tāpat nav nododama.
5. Pie nodošanas konstatē lampu vērtību un to atzīmē kvītī. Par lampām samaksās bruņotie spēki.
6. Kur īpašnieki aizceļojuši vai ir prombūtnē, par lampu nodošanu atbild mājas saimnieks vai pārvaldnieks. Sī rīkojuma nepildītājus sodīs.
7. Sis rīkojums stājas spēkā 1945. g. 1 janvāri.
Liepājā;, 1945. g. 4. janv. Liepājas novada komisāra vietā Dr. B. v. Klot.
9.martā, Tēvija, Nr.59
GARĪGS KONCERTS GROBIŅA
Grobiņnieki atzīmēja pulkveža O. Kalpaka piemiņas dienu ar garīgu koncertu. Svētrunu sacīja 19.latviešu divīzijas māc. R. Akmentiņš. Piedalījās draudzes koris, vīru koris J. Beņķa vadībā un vācu mūzikas kapella.
24.aprīlī, Tēvija, Nr.95
Tautas Palīdzības darbs Grobiņā
Viens no aktīvākiem Tautas Palīdzības iecirkņiem Kurzemē ir Grobiņas pag. iecirknis. Šī gada pirmajos trīs mēnešos iecirknis atbalstījis ar ikmēneša naudas pabalstu 29 personas un vienreizēju naudas pabalstu 128 personas, izsniedzot kopsummā RM 6.200,—. Bez tam ar naturālijām atbalstītas 134 personas. Latviešu frontes karavīriem iecirknis savācis un nodevis 76 pārus zeķu, 24 pārus cimdu, 1265 olas un 167 sainīšus. Tāpat ar labiem panākumiem darbojas T. P. Grobiņas pilsētas apriņķis, materiāli atbalstot 40 personu.
12.jūlijā, Padomju Jaunatne, Nr.85
Jaunatnes darbs Liepājas apriņķī
Liepājas apriņķis visvairāk cietis vācu okupācijas laikā. Nav vairs skaistās ziedošās Priekules pilsētas, astoņi pagasti noslaucīti no zemes virsus. Desmit pagasti ir smagi cietuši (no 25—75%). Tomēr pamazām rodas dzīvība: arī šajos izpostītajos pagastos atgriežas ļaudis, kas, dzīvodami uz ātru roku pagatavotās zemnīcās, sāk darbu savās dzimtajās vietās.
No pirmās atbrīvošanas dienas sākās komjaunatnes darbs apriņķī. Pašreiz apriņķī septiņas komjaunatnes pirmorganizācijas, kas pulcējušas ap sevi plašu jaunatnes aktīvu. Tās pratušas plaši iesaistīt jaunatni saimnieciskajā un sabiedriskajā darbā. Zemes reformas sekmīgai nokārtošanai jauniešus apmācīja zemes mērītāju kursos. Vērgales pagastā, kur par komjaunatnes organizātoru ir b. Ķilis, bija noorganizētas divas jauniešu brigādes, kas sekmīgi piedalījās ceļu labošanas darbos. Tāpat arī citos pagastos jaunieši aktīvi piedalās ce|u atjaunošanas darbā.
Jo plašu iniciātīvu Grobiņas jaunieši parādījuši skolu atjaunošanā un apkopšanā. Skolas izlabošanai trūka materiāla. Komjaunatnes organizācija kopā ar partorgu sasauca pagasta iedzīvotājus, pastāstīja tiem par grūto stāvokli ar materiāliem, un pagasta iedzīvotāji no mājām sanesa pa kg, pa 2 kg balināmā materiāla, un rezultātā skola bus tīra un balta. Iztrūkstošos kokmateriālus Grobiņas jaunieši savākuši no pamestajām vācu barakām.
Arī par malku Grobiņas skolniekiem nebūs bēdu — tur noderēs koki, ko vācu okupanti bija sagāzuši uz ceļiem.
Labāk par visiem pagastiem strādā Grobiņas pagasta komjaunatnes organizators Jostiņš, kura pagastā ir pirmorganizācija ar 7 biedriem un plašs jauniešu aktīvs. Pats Jostiņš ir arī aģitkollektīva vadītājs. Tā sanāksmes notiek rēgulāri katru nedēļu. Turpat noorganizēts pulciņš, kas mācās biedra Staļina grāmatu «Par Padomju Savienības lielo Tēvijas karu». Jaunieši pa gatavojuši avīžu vitrīnu, kas novietota pie izpildu komitejas.
Jostiņš pratis iesaistīt daudz jauniešu ne tikvien visos kulturālos, bet ari saimnieciskos pasākumos. Sarīkotas vairākas talkas pilsētas un apkārtnes uzpošanai. Zirgu punktam jaunieši no bezsaimnieku saimniecībām savākuši 20 zirgu. Visos pasākumos, gan sabiedriskos, gan saimnieciskos Jostiņš vienmēr ņem līdz mūzikas instrumentus, lai pēc padarītā darba jaunieši varētu papriecāties.
Ne visi komjaunatnes organizātori seko b. Jostiņa piemēram. Tā Durbes pagasta komjaunatnes organizators Zemņeckis neinteresējas par savu pagastu. Sarkanais stūrītis, klubs nekārtīgi, netīri. Nav organizējis jauniešus nevienam pasākumam. Apriņķī sāk atdzīvoties sporta dzīve. Jaunieši saviem spēkiem atjauno sporta laukumu. Durbes pilsētas un Vērgales pagasta sporta laukumi jau lietošanas kārtībā. Apriņķī noorganizēti 9 fizkultūras kollektivi, kas apvieno 92 dalībniekus. Vāji strādā Tadaiķu pagasta jaunieši, kas vēl līdz šim laikam nav nekā darījuši savu sporta laukumu atjaunošanā. Pieņemtas GTO normas no 108 jauniešiem, no tiem 84 jauniesaucamo apmācības punktā.
Komjaunatnes apriņķa komiteja devusi veselu rindu referātu pagastos, skolotāju sanāksmēs, kara komisariātā, jauniesaucamo apmācībās par dažādiem tematiem. Jūnija mēnesī apriņķa komiteja sasauca pagastu komjaunatnes organizatorus trīs dienu seminārā, kur deva vērtigus norādījumus viņu turpmākajam darbam. Par maz vērības apr. komiteja līdz šim vēl veltījusi pašdarbības pulciņu organizēšanai, tāpat par maz jauniešu iesaistīts polītmācibu pulciņos.
V. Ante, LĻKJS Liepājas apr. komitejas sekretārs
25.augustā, Latvju Ziņas, Nr.30
PĒC KAPITULĀCIJAS KURZEMĒ
Leģionāra stāsts. (fragments)
Kas bijuši Kurzemē pagājušos ziemassvētkos, būs dzirdējuši par lielajām kaujām pie Džūkstes, kur 19. divīzijai mācās virsū 7 ienaidnieka divīzijas. Fronti noturēja. Šais kaujās mani ievainoja otru reizi krūtīs ar granātas šķembeli, kādēļ līdz,martam nogulēju Talsos lazaretē. Marta beigās atkal biju kaujā kā vada komandieris pie Zebres. Seit mums rezultātā bija drusku jāatvelkas, pēc kam stāvējām uz vietas. Tiku ar brāli Arvidu vienā baterijā, bet pirms kapitulācijas, apriļa beigās, viņu aizsūtija uz grāvjiem, kur aizsūtija daudzus latviešu artileristus. 8. maijā puikst. 14 mums paziņoja par kapitulāciju, bet mūsu 19. divīzijā pilnas skaidrības nebija. Batērijas komandieris teica: Vācu armija iesniegusi kapitulācijas paziņojumu. Blakus sektoros vācieši jau brāļojas ar krieviem un ir izkāruši baltus karogus. Mūsu divizija drūmi klusē. Krievi pret mums kapitulācijas noteikumus neievēro". Pulktens 20 pēkšņi pavēle: „Kaujai!" Visi sasteidzāmies ap saviem lielgabaliem. Sastādīja trauksmes rotu un nosūtija uz grāvjiem. Dzirdēju sakām: „Tā būs tā sauktā 19. divīzijas pašnāviba". Tomēr pēc kāda laika nostāja bija mainīta; sākām klist ārā. Es gaidīju brāli lidz puikst 22, bet nesagaidījis ar 3 citiem kara biedriem paņēmām zirgus un strauji devāmies jāšus uz 40 kl attālo Kuldīgu. Ceļš bija pilns karavīru, kas devās tai pašā virzienā — kājām, jāšus un visvairāk automašinās. Kuldīgu sasniedzām pēc 2 stundām. Bija jau pēc pusnakts. Zirgi bija stipri nodzīti un es, kā bijis šofieris, prātoju nocelt vāciešiem kādu auto vai pat ar varu paņemt. Bija nodoms tikt uz Pāvilostu meklēt laivu, ja nē — tad uz tēva mājām. Bet mani bēdu biedri bija par bailīgiem auto iegūšanai. Bija jau pulkst. 3, kad, pārdevuši saskrietos zirgus katru par pusstopu, devāmies uz rietumiem kājām. Tikko pār gājām dzelzceļa sliedēm pāri, kad garām aizdrāzās pēdējais vilciens uz Liepāju. Laimējās tikt kādai vācu mašīnai virsu un tā drīz nokļuvām Aizputē; tālāk vācu auto, saskaņā ar Dönica pavēli, nebrauca. Gājām kājām. Bija jau rīts.Gabaliņu izdevās pabraukt, un ta varēja cerēt lidz pusdienai nokļūt Grobiņā. Izteicos atkal par savu Pāvilostas nodomu, bet ceļa biedri arī šoreiz nepiekrita. Grobiņā bija krievi jau priekšā. Trulām sejām, noskranduši, apdzērušies viņi aulekšoja uz putās saskrietiem zirgiem, ko bija atņēmuši vāciešiem; aurēdami un pipkas pa gaisu griezdami tie jādelēja šurp un turp. Citi krievi atkal apskraidīja dzīvokļus,stiepa ārā visādu mantību un dažādi ālējās.Vācieši ar virsniekiem kolonās gāja ārā no Grobiņas — Durbes virzienā. Domādams, ka tēva mājās, caur kurām gāja otra ierakumu līnija,varbūt neviena nebūs, devos uz Liepāju. Bijām palikuši vairs tikai 2, jo pārējie nošķīrās. Kāds krievs,braucot ar auto,māja mums, lai kāpjot iekšā. lekāpām ari, bet pēc 200 m. krievs ar visu mašīnu iebrauca grāvī. Kamēr kāds meklēja palīgus, aprunājamies ar vienu meiteni, kura pastāstīja, ka Liepāja krievu pilna, kas apdzērušies laupa dzīvokļus; uz ielām tur redzēti guļam ari apšauti vācieši. Tad nu vairs pie auto nepalikām, bet gar Grobiņas dzirnavām, pāri upītei, devāmies laukos. Mans draugs gāja uz Tadaiķiem, es uz savu pusi. Vāciešu ari bija pilnas malas. Kādās mājās pie lielā dzelzceļa vācieši mani iesauca iekšā, pacienāja ar pusdienām, apdāvināja ar cigāretēm un šokolādi.Pēkšņi sabruka šais mājās iekša vesels bars krievu ar virsnieku. "Muzik, muzik!" tie sauca un rādija ar zīmēm, ka grib ermoņikas. To nedabūjuši, atbrīvoja vāciešus no pulksteņiem. Es taisījos, ka tieku projām. Aiz dzelzceļa mani uzņēma atkal kāda vācu mašīna, kas brauca uz "faterlandi". Bija paklīdusi ziņa, ka kapitulējušie vācieši neskaitās par gūstekņiem, bet var braukt un iet mājup. Vēlāk izrādijās,ka viņi stipri vīlušies. Tālāk kādās mājās vāciešiem laikam bija kāds savākšanās un ieroču nodošanas punkts.
23.decembrī, Cīņa, Nr.300
Grobiņas pagasts steidz norēķināties
Grobiņas pagasta aktīvs apņēmies līdz 25. decembrim 100 procentīgi norēķināties ar valsti visos lauksaimniecības produktu piegādes veidos. Tas pagastam, acīm redzot, arī izdosies, jo gaļas un vilnas piegādes plāns ir jau pārsniegts, piena — izpildīts 100 procentīgi. Kara darbībā diezgan smagi cietušais pagasts noder par paraugu visiem atpalikušajiem Liepājas apriņķa pagastiem. Jau septembra vidū vairākas Grobiņas pagasta saimniecības bija izpildījušas visas valsts piegādes. Jēkabs Rišmits no Laukupu mājām viens no pirmajiem visā apriņķī izpildīja savus padomju zemnieka pienākumus pret dzimteni. Izcilu vietu pagastā ieņem 70 gadus vecais Jēkabs Aļēns no Aļēnu mājām. Vecais saimnieks, kaut gan pilnīgi atbrīvots no saistībām, tomēr nodeva pilnos apmēros visus normās paredzētos produktus. Savu rīcību viņš izskaidroja ar vēlēšanos atlīdzināt padomju varai, kas viņam un viņa tautai atdevusi brīvību un cilvēciskas tiesības. Pagasts būtu vēl daudz agrāk izpildījis produktu sagādes plānu, ja sagādes aģents Rūdolfs Ķeizars kaut cik kārtīgāk pildītu savus uzdevumus. Savu darbu viņš pilnīgi ignorēja, tā demoralizējot arī dažus darba zemniekus. Liepājas apriņķa sagādes komisariāta pilnvarniekam b. Dubultam rūpīgāk jāpārbauda sagādes aģentu darbs arī pārējos atpalikušos pagastos. A. Bruģis
25.decembrī, Cīņa, Nr.302
Pionieri gatavo Jaungada eglīti
Grobiņas nepilnajā vidusskolā mācās 310 bērni. Vecākajās klasēs rosīgi darbojas dažādi pašdarbības pulciņi, kuri skolas izrīkojumos uzstājas ar saviem priekšnesumiem. Pašreiz Grobiņas skolas audzēkņi savu pionieru vadībā gatavojas Jaungada atzīmēšanai. Skolēni rūpējas, lai pašdarbības kolektīvs sagatavotu labus priekšnesumus, izdomā Jaungada sarīkojuma nodarbības un palīdz gatavot Jaungada eglītes izgreznojumus. A. Bruģis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru